Izlaist līdz saturam

Georgs Mancelis [2]

by uz novembris 13, 2013

GMancelius-Zalampamāaaciiba LV 1637 - 000dŠogad apritēja 420 gadi, kopš piedzima Georgs (latviski saukts arī par Juri) Mancelis. Šķiet, viņš ir nepelnīti maz pieminēts mūsu baznīcas un vispārējā vēsturē. Šodien lasītājam piedāvājam fragmentus no Roberta Feldmaņa grāmatas “Latvijas Baznīcas vēsture” (R.: LMF, 2010, 143. – 146.lpp.), kurā īsi ieskicēts G. Manceļa dzīves gājums un nozīmīgākais devums. Raksta pirmā daļa atrodama šeit.

Šinīs lietās (draudzes kristīgās ikdienas veidošanā – V.L.) tad arī ļoti iesniedzās Mancelis ar savu “Postillu”. Manceļa valodu jau mēs nevarētu tā palasīt, bet es atļaušos nolasīt kāda mūsu autora rakstīto baznīcas vēsturē, kas ir citējis šo Manceļa valodu: “Klausies tu arīdzan, tu vella kalps, kas nu bez mitēšanas tīšām grēko, baznīcā neeji, Dievvārdu neklausi jeb, kad tu baznīcā kādu brīdi esi, tad tomēr tavs prāts citur nesās. Klausies tu, saku es: kas tu tādus grēkus dari, kad Dieva bijātāji augšamcelsies ar prieku, tad tu arīdzan augšamcelsies, bet ar sūrām aimanām, jo Jēzus Kristus tevi nodos velliem, un tiem būs tevi elles ugunī mūžīgi mūžos mocīt, un tie dūmi, tavas mocības, uzkāps mūžīgi mūžos, ja tu, kas tur, mājās būdams, saulē gozējies, kad citi ļaudis pa svētdienām baznīcā bija, Dieva Vārdu klausījās un pātarus mācījās. Tu tapsi elles dibenā nodzīts, ellē tu tapsi noguldīts ar taviem biedriem kā avis, un kā viens suns uz maitas guļ un kremt, un vārnas viņa vienu maitu plūkā, tā arīdzan tie velli virs tevis gulēs un elles vārnas tevi plūkās mūžīgi mūžam, un tu bez mitēšanās kliegsi.”

Mancelis prata arī skubināt ar skaistiem, no zemnieka dzīves ņemtiem piemēriem: “Bībeles stāstus esmu pa starpām ar nolūku iekaisījis, lai latviešiem arvien vairāk un vairāk Dieva Vārds tiek pazīstams, daudz Evaņģēliju sākumā salīdzinot ar vienu vai otru gabalu mūsu kristīgā katķismā, lai vienkāršie zemnieki varētu saprast, ka katķisms, kas viņiem priekšā teikts, saskan ar Evaņģēliju.” “Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa labi glabā sēklu, iesien lakatiņā murskulītī – tāpat glabājams Dieva Vārds.” “Govs atgremo, ko tā piepeši ēdusi ir, mums būs arīdzan to dvēseles barību, kuru mēs piepeši esam ēduši un, baznīcā būdami, uzlasījuši, gremot un labi mūsā sirdī turēt, no Dieva Vārda, ir mājās, ir darbos būdami, labprāt runāt.” “.. Saimnieks ilgu laiku savā rokā tur to kumosu, viņš rāda to sunīšam, bet viņš tūdaļ tam to nenodod, liek tam gaidīt un vēl lēkt, un svaidīties. Dievs rāda tev arīdzan Savā Vārdā Savu žēlīgu sirdi, ko sola tev, taču grib tev palīdzēt, bet Viņš tūdaļ pēc tava prāta tev nepalīdz, tādēļ Viņš tev nepaklausa. Kāpēc? Tāpēc, ka tev būs allaž vēl lūgt un Dievu piesaukt.”

Mancelis skubina latviešus gādāt par dēlu izglītību: “Ja Dievs tavam dēlam tādu prātu devis, ka viņš varētu Dieva Vārdu iejemties, dod viņu skolā, lai mācās. Nedz tas tev mazs gods būtu tavu dēlu uz spredika krēsla stāvam un Dieva Vārdu mācam dzirdēt, bet no tādām un citādām mācībām nevaram mēs šim brīžam vairāk runāt.” Mācītāja darbam vajag posties un pārvarēt dažādus šķēršļus. “Tu gribi palīdzēt Dieva namu kopt, dzīdamies tikai uz to vietu, ka tu tavu apcirkni un maku piepildīt varētu. .. Krogi un stederes top uzcelti, bet pēc Dieva nama, kur Dieva Vārdam būs mācītam un dzirdētam kļūt, neviens nebēdā, daža baznīca stāv bez jumta, lietus līst, sniegs snieg, vējš pūš caur caurīm, ka vairs neviens nevar glābties, daža tā nogāzusēs ir uz vienu pusi, ka ir ar lielām izbailēm jāiet iekšā. Kapenes top izrakņātas no cūkām it kā rāceņu dārzs, neviens tās nekopj, nedomā apkārt tām žogu pīt.” Jūs redzat, cik konkrēti, tieši, dziļi un cik īsti ir bijuši šie ieskati cilvēku dzīvē, viņu vājajās, ļaunajās, bet arī viņu gaišajās pusēs, un cik tieši, neaizsegti ir arī tie pamācības vārdi. Mēs varam tik daudz no Manceļa mācīties, protams, ne jau šo ārkārtīgo skarbumu, ar kādu viņš tā pātago cilvēkus, bet katrā ziņā to nopietnību, kādā viņš māca par Dievu, mūžību un mūsu stāvēšanu mūžīgās dzīvības vai pazušanas priekšā. Tas ir tagad kļuvis kaut kas ļoti nemoderns un peļams: kur tad nu cilvēkiem runāt par mūžīgo sodību, par elli un par tādām lietām! Mums pat elles vārdu ir izrāvuši ārā, jo bail no tā, bet Evaņģēlijā tā ir pieminēta un arī raksturota.

Manceļa darbs piedzīvojis vairākus jaunus, paplašinātus un pārlabotus izdevumus. Otrajam izdevumam pievienoti Sīraka sprediķi, Sīraka grāmatas. Trešajam izdevumam 1673. gadā klāt pievienoti Sālamana Sakāmie vārdi un Babītes mācītāja Heinriha Kleinšmita grāmata ar ļoti interesantu virsrakstu “Latviešo pātaro grāmata”. Ir kāda savāda, interesanta attīstība. Kamēr “Enhiridionā” vēl sastopam grāmatu, kas veltīta bavriem – (bauriem, kā mēs latvieši sakām, bet rakstībā – bavriem), šeit jau runa par latviešiem. Šī grāmata veltīta latviešiem. Tā vairs nav tikai bauru kārta, tie vairs nav tikai nevācieši. Latvieši ir iegājuši pasaulē, ienākuši vēsturē. Redziet, tur bija Mārtiņa Lutera revolūcijas rezultāts. Mēs kļuvām par latviešiem.

Publikācija ar LMF atļauju, Attēls – http://www.korpuss.lv/senie/faksimili/17gs/Manc1637_Sal/.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: