Izlaist līdz saturam

Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? IV daļa Dokumentālās liecības [2]

by uz novembris 15, 2013

Latviesu-tautas-terpi-3No tiktāl apskatītiem materiāliem noskaidrojām, ka par Latviju un tās iedzīvotāju līdz mūsu zemes kristianizācijai runājošās rakstu liecībās mums nespēj sniegt pilnvērtīgu informāciju par latvju sentautu un līvu reliģisko pasauli. Turklāt, tie nedot atbildi pat par to, vai šīm pirmtautām pastāvēja kopējs visas Latvijas reliģiskais kults. Vēl vairāk, nav pat īpašas drošības par to, ka latvju sentautas par sevi un līvi par sevi būtu praktizējuši kādu kopēju reliģiozitāti.

Var izteikt divus minējumus. Tomēr tie abi ir tikai teorijas līmenī. Par paraugu ņemot citas primitīvas kultūras, pirmkārt, varam pieļaut, ka pastāvēja kādas kopējas pamatizpratnes par dzīves sākumu, piepildījumu un noslēgumu. Citiem vārdiem, to varētu raksturot ar nojausmu: „Tur augšā kaut kas varētu būt”. Tomēr šādai kopējai „nojausmai” trūkst jelkādu pierādījumu. Otrkārt, runājot par vietējo praksi, viss vedina domāt, ka pirmskristīgā (tradicionālā) latvju reliģija bija lokāla, ticamākais, dabīgās reliģijas piekopšanas prakse.

Ievadot kristianizāciju, saskaramies ar vairāk avotiem par Latviju. Piemēram, pāvests Inocents III (1161 – 1216), kad izsūtīja aicinājumu cīņā pret Livoniju, vietējo tautu reliģisko praksi īsi raksturo: „[tie] Dieva godu dod primitīviem zvēriem, zaļojošiem kokiem, skaidriem ūdeņiem, zaļai zālei un nešķīstiem gariem”. Sniegtais definējums norada uz dabiskās reliģiozitātes izpausmēm (animisms), bez kāda tuvāka apraksta par pastāvošiem kultiem un priesterību.

Ja līdz šim esam īsi ielūkojušies ģeogrāfiski tālāku zemes malu senākajos dokumentos, kuros varbūt ir runa par Latvijas teritorijas iemītniekiem un iespējams ir dots viņu (tradicionālās) reliģijas īss apskats, tagad pievērsīsimies nozīmīgākajiem Latvijas senvēstures dokumenālajiem avotiem – Indriķa un Atskaņu hronikai. Pirms apskatam tās, ir jāpatur prātā, ka kristietība tajā laikā jau bija skārusi daļu no Latvijas. Leti vai letgaļi (vairāk ticami, ka daļēji nevis pilnībā, lai arī tas nav tieši pateikts) jau gadsimtu iepriekš bija ar „krustu un zobenu” vairāk vai mazāk kristianizēti no Krievijas kungu puses. Par to, cik tas bija iesakņojies tautā, kā arī par to, cik ļoti tas ir ietekmējis citas sentautas Latvijā, mes diez vai varēsim izvērsti spriest. Ņemot vērā, cik viegli konfesiju mainīja Jersikas Visvaldis un citi letgaļi, mums nav īsti drošas pārliecības, ka pareizticība bija spējusi dzīt dziļas saknes. Tomēr pastāv arī iespēja, ka tajā brīdī abas kristietības formas ir izskatījušās letgaļiem tik līdzīgas, ka viņi nav pievērsuši tuvāku uzmanību sīkākām teoloģiskām detaļām. Tā sakot, Konstantinopole (Roma) tomēr bija ļoti tālu no Latvijas.

Pirmajai pievērsīsimie Indriķa hronikai (atsaucēs apzīmēta ar IH, šeit izmantojam R.: Annele, 2001 izdevumu, pašam hronikas tekstam lietoti romiešu cipari nodaļu un arābu cipari rindkopu atsaucēm). Lai ar nav precīzi zināms, kurš ir šīs hronikas autors (IH, 17.lpp.), ir diezgan droši, ka tas ir kāds bīskapa Alberta darbinieks, visdrīzāk, zemāka ranga mācītājs. Tas vedina secināt, ka, pat ja viņam bija kādas zināšanas par vietējo reliģiju, viņš kā kristietis to diez vai attēloja pozitīvi. Vēl viens viņa ierobežojums ir politiskā piederību, jo latvju un līvu reliģija bija pretinieku pārstāvēta, tāpēc hronikas autora interesēs nebija to izskaistināt. Tieši pretēji, viņam varētu būt visai liela interese to parādīt tādā gaismā, kas dotu papildus iemeslus Alberta kristianizācijas/kolonizācijas darbībām.

Lai arī nav tieši ar apskatāmo tematu siastīts, bet netieši noteikti nozīmīgs ir Latvijas misionāra Meinarda pirmo „misijas augļu” pieminējums. Lībieši solās kristīties, ja Meinards uzbūvēs viņiem patvērumu-cietoksni, bet lauž savu solījumu pēc Meinarda vienošanās daļas piepildīšanas (I, 5, 6). Šodien šķiet diezgan diskutabls ir šāds jaunticīgo pirkšanas paņēmiens. Tomēr katram laikam ir savi tikumi un pieejas, tāpēc te mēs nekritizēsim šo pieeju. Bez tam, šī „tirdzniecība” varētu tikt skaidrota arī kā kāds „dievu cīņas etaps”, kurā pagāni pieprasa pierādījumu, ka atnākušais misionārs ar savu Dievu, var izdarīt lietas, ko vietējie pagāni ar savu dievu nevar. Te gan grūti rast tiešu apliecinājumu šādam pieņemumam. Tomēr šis notikums ievada kādu vairākkārt vēlāk lasāmu praksi par „kristības mazgāšanu”. Patiesībā, tā ir ļoti interesnta piezīme. Līvi minēti mazgājam kristību Daugavā divreiz (IH I,9 un II,8), vienreiz minēts ar igauņu kristības „pārmazgāšana” (IH XXVI,8). Salīdzinot ar citām pasaules reliģijām, šāda prakse varētu liecināt par kāda īpaša (reliģioza) spēka piedēvēšanu ūdenim, īpaši Daugavai. Līvu gadījumā šāda iespēja nebūtu tik viegli ignorējama, jo Daugava bija līvu labklājības avots (caur tirdzniecību), kā arī iespējamā apdraudējuma radītāja (plūdi, atkuģojoši ienaidnieki). Tāpēc nebūtu nekāds pārsteigums, ja kristības nomazgāšana tiktu veikta ar Daugavas ūdeņiem, tēdējādi, atgriežoties pie savas iepriekšējās elkdievības. Tomēr šāda minējuma apstiprināšana ir pārlieku apgrūtināta, trūkstošo liecību deļ.

Turpinājumā par tālākiem hroniku dotajiem reliģisko teoriju un prakšu aprakstiem.

4 komentāri
  1. kursenieks permalink

    Garlībam Merķelim grāmatiņā par Vidzemes senatni ir interesants latvju cilšu un reliģijas izcelšanās stāsts – no tautu staigāšanā pāri palikušu alanu, gotu un pāris mazpazīstamu cilšu savienības Prūsijas teritorijā kāda alana Videvuta vadībā, kurš devis arī reliģisko likumdošanu (trīs galvenos elkus, krīvu un krīvu krīva institūciju, Romuvu kā kulta centru etc.) un kura tālāk kolonizējusi tagadējo Latviju un Lietuvu neilgi pirms vācu ekspansijas.

  2. Paldies par komentāru!
    Roberts Feldmanis grāmatā “Latvijas Baznīcas vēsture” (222.lpp.) pamatoti norāda, ka “Merķelis aizrāvās ar romantisko materiālismu”. Šķiet, savā pirmskristīgās Latvijas reliģijas vērtējumā Merķelis būs vairāk balstījies uz racionālisma postulātiem, nevis uz vēstures materiāliem – dokumentu pētniecība un arheoloģiskās liecības. Ja par pēdējo viņam īsti nevarētu pārmest, Latvijā tā attīstījās tikai pēdējā gadsimtā, tad pirmo gan viņam varētu bajadzēt vairāk papētīt.
    Protams, es nevēlos noniecināt Merķeļa drosmi, paužot savus vērojumus par latviešu paverdzināšanu, bet attiecībā uz pirmskristīgo reliģiju Latvijā laikam viņam nav īsti pamatots skatījums.

  3. kursenieks permalink

    Voldemār, te mums domas atšķiras – man dīvainas šķiet Merķeļa emocionālās vaimanas par latvju paverdzināšanu kontekstā ar Merķeļa paša apgalvoto par latvju neseno Baltijas kolonizāciju ( mūspusē vieni vienīgi lībiešu vietvārdi),
    bet viņa latvju izcelšanās teorija kontekstā ar pārējās Eiropas vēsturi izskatās pārliecinošāka par arheologu mākslīgajām konstrukcijām .
    Iesaku ar Merķeļa daiļradi iepazīties no pirmavota.
    Par Videvutu esmu lasījis arī krievu pētījumos par Prūsijas sākotni.

  4. kursenieks permalink

    Un vēl kas – Merķeļa rakstītais labi sader kopā ar hronikās aprakstīto Prūsijas valstiskuma situāciju,
    tajā ienākot pirmajiem misionāriem un saduroties ar labi organizētas pagānu valsts pretestību.
    Starp citu, pēdējais krīvu krīvs jau Lietuvā esot pieņēma kristīgo ticību,
    kā pats apgalvoja – to viņam pavēlējuši vecie dievi. Tā – lūk leģitīma ticības maiņa ar „veco dievu” akceptu, :D dievturi nogrābstas.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: