Izlaist līdz saturam

Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? V daļa Secinājumi par latviešu tradicionālo reliģiju

by uz novembris 29, 2013

Latviesu-tautas-terpi-5Raksti par iespējamo „tradicionālo” Latvijas reliģiju radās kā neliels viduslaiku Latvijas vēstures amatiera meklējums par reliģiju, kuru Latvijā aizstājusi 13.gs. kristianizācija. Mūsu vēl nekristīgajiem tautiešiem nereti patīk argumentēt par šādu reliģiju, kas latviešiem esot tuvāka un pieņemamāka. Šādas reliģijas meklējumu rezultāti bieži parādās arī kā latviskās dzīves dziņas svarīgs elements, iepretim kristietībai. Šķiet, visvairāk no tā piedzīvojam ar dažādām „bluķu vilkšanas”, „latvju zīmju tulkošanas” un līdzīgām aktivitātēm.

Vispirms par šādas reliģijas avotiem. Godprātīga latviešu un līvu reliģisko uzskatu apkopojuma lielākā problēma, kā jau vairākkārt minēts, ir mūsu senču liecības trūkums (šāds secinājums attiecas arī uz plašāku vēsturi).

Parasti min trīs galvenos latviešu un līvu senatnes izzināšanas avotus – tautas dziesmas, arheoloģiju un dokumentālās liecības. Tāpēc ar tiem sākām, lai uzzinātu kaut ko vairāk par latviešu un līvu („tradicionālo”) reliģiju pirms kristietības ienākšanas. Galvenais secinājums, neviens no mums pieejamajiem avotiem nespēj kompensēt mūsu senču apkopota apraksta trūkumu. Šķiet, visvājākais posms augstāk minēto trīs avotu vidū ir tautas dziesmas. Lai arī tās demonstrē unikālu tautas kā cilvēku kopuma spēju poētiski formulēt savu domu, tām trūkst galvenais vēsturiska avota nosacījums – izsekojama saikne ar mūs interesējošo laikmetu (pirms Latvijas kristianizācijas). Lai arī senākais atsevišķas tautas dziesmas pieraksts saglabājies no 17.gs pirmās puses, tās savā vairumā apkopotas vēlāk, galvenokārt, 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā pusē. Tātad, starp mūs interesējošo laikmetu (12.gs.) un tautas dziesmu datēto pierakstu ir teju 800 gadi. Paturot prātā mūsdienu pētnieku konstatējumu par mutvārdu tradīcijas nenoturību, apgalvojums par tautas dziesmu kā vēstures avotu neiztur kritiku. Tāpēc no šī avota nākas atsacīties. Arheoloģiskās liecības ir faktoloģiski stabilākas, bet atstāj diezgan daudz vietas interpretācijām, kā norādīts piemērā ar atrastajām vērša nozīmēm. Savukārt, dokumentālās liecības prasa kritisku analīzi pret autora zināšanu (nezināšanu) un tendenciozitāti. Pēdējie divi avoti, lai arī ar zināmu piesardzību, tiek izmantoti mūsdienu vēsturnieku darbā.

Arheoloģisko un dokumentālo liecību apskatos ieskicējām, kāda reliģiskā aina atklājas. Pēc formas reliģiskā dzīve mūsdienu Latvijas teritorijā bija lokāla. Varam pieļaut, ka līvi un latvju pirmtautas savu reliģisko praksi saistīja ar ģimeni, varbūt ciemu. Proti, kaut kādas reliģiskas darbības notika katrā sētā vai māju pudurī (senajā cietoksnī) atsevišķi. Visumā, pārlieku lielu vērību viņi diez vai būs saviem elkiem pievērsuši, atkal jau, jo nav atstājuši par to liecības. Jo, ja pievērš elkam pastiprinātu uzmanību, paliek pēdas. Latvijas situācijā varbūt varētu runāt par ļoti mazām „pēdiņām”. Mūsu senču centība elkkalopšanā atpaliek ne tikai no Divupes vai Dienvidaustrumāzijas seno iedzīvotāju radītajiem milzu tempļiem, bet pat no totēmu stabiem vai akmens galvām Amerikas un Āfrikas kontinentos.

Apzinoties visus avotu trūkumus, rodas jautājums kā varam konkstatēt pirmskristietības latvju un līvu reliģiozitātes kontūras, vai vispār tas ir iespējams? Daudz maz droši varam secināt, ka savas teorētiskās būtības šī „tradicionālā latviešu reliģija” ir ierobežota telpiski un laikā, līdz ar to tā piederas pirms civilizācijas pasaules skatījumam. Tādas reliģijas novērojamas pie skaitliski mazām, ģeogrāfiski ierobežotām un filozofiski neattīstītām cilšu kultūrām. Šāda primitivitāte vienam no ievērojamākajiem reliģiju pētniekiem 20.gs. Visvaldim Klīvem radīja ievērojamu sistematizēšanas problēmu. Mūsu senču reliģiskie uzskati iederējās nelielu cilšu un ģinšu animisko un lokālo ticējumu sadaļā, bez īpašiem reliģiskiem kultiem un izpratnes (http://citadiena.ir.lv/2009/12/04/dainu-skapis-lai-izkrit-pa-logu/). Šādi reliģiski skatījumi, kā to pieredzam citviet primitīvajās kultūrās, dabiski izsīkst, saduroties ar plašāku pasauli un attīstītāku domas gaitu. Vai tik šīs mūsu senču „tradicionālās” reliģijas fiasko 13.gs. nav viens no daudziem citiem līdzīgu reliģisku veidojumu izbeigšanās piemēriem?

Tā vien šķiet, ka atklājumam par mūsu senču reliģiskajiem uzsktiem vajadzētu radīt vairākus jautājumus, šādu uzskatu reanimēšanas piekritēju vidū. Piemēram, vai mūsu senču reliģiskais skatītjums būtu kaut kas tāds, kas spēj atbildēt uz mūsdienu kritiskā latvieša uzdotiem jautājumiem un dzīves izaicinājumiem? Vēl vairāk, ko mūsu tautai šodien tāda reliģija varētu piedāvāt? Vai šādiem jautājumiem, kas uzprasās pēc ar lielām grūtībām kaut kā iegūtā iespējamā pirmskristietības reliģiskā mantojuma, ir apmierinošas atbildes?

Iepriekšējie raksti: ievads, par tautas dziesmām, arheoloģija, dokumentālās liecības 1, 2, 3, 4.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: