Izlaist līdz saturam

Divas jomas, jeb valstības: 3. daļa

by uz Decembris 5, 2013

GS IISajaukšana

Iepriekšējo daļu lasīt šeit.

Reizēm šīs abas valstības tiek jauktas. Sekas vienmēr ir nelāgas. Ir trīs iespējamie scenāriji. Pirmkārt, valsts var pieprasīt, kā tas totalitāros režīmos noticis ne reizi vien, lai Baznīca atbalsta visu, ko valdošais režīms dara, un ar savu sludināšanu palīdz uzturēt iedzīvotājus paklausībā. Šajā gadījumā valstību sajaukšana notikusi no valsts puses. Otrkārt, bieži vien valstību sajaukšana notiek arī no Baznīcas puses. Ir labi un pareizi, ja Baznīca māca un atgādina, ka ikvienam, kā kreisās rokas valstības pilsonim, ir jāizturas atbildīgi pret mūsu, kā noteiktas valsts iedzīvotāju, pienākumiem. Ir labi un pareizi, ja Baznīca aizlūdz par valdību, par pārdomātu lēmumu pieņemšanu, par efektīvu valsts pārvaldību, utt. Nepareizi ir tad, ja Baznīca mudina atbalstīt kādu konkrētu politisku spēku, vai arī iestājās par to, ka valsti būtu jāpārvalda tieši kristiešiem. Tā atkal ir abu valstību sajaukšana. Laba valstsvīra galvenie kritēriji ir nevis viņa reliģiskā piederībā (lai gan arī tā noteiktā brīdī var nospēlēt zīmīgu lomu), bet gan atbilstošas zināšanas, prasmes un vērtības, kas ļautu kvalitatīvi veikt uzticētos pienākumus visai sabiedrībai par svētību.

Treškārt, abu valstību sajaukšana var notikt arī baznīcas iekšienē, kad konkrētu baznīcas administratīvās pārvaldes modeli mēģina pasniegt kā Dieva paša iedibinātu kārtību. Tad vienam, vai otram modelim mēģina piemeklēt atbilstošas Rakstu vietas, vai vēstures liecības, kuras parādītu šīs noteiktās pieejas it kā dievišķo raksturu.

Vispirms jāsaprot, ka vēstures liecības un Dieva pavēles Svēto Rakstu vārdos nav vienā līmenī stādāmas. Pirmās atspoguļo vēsturisko realitāti, otrās – autoritatīvi nosaka, kā būs būt.[1] Taču kā Baznīcas vēsture rāda, pamatojumu Dieva Vārdā var piemeklēt un savā laikā tas ir atrasts gan draudžu pašpārvaldei, gan prezbiteru, jeb vecajo modelim, gan bīskapu pārvaldei.

Tādēļ jāsaprot, ka svarīga ir nevis baznīcas ārējā pārvalde, bet fakts, ka Dievs ir iedibinājis svētās lietas un svēto kalpošanas amatu, un tikai ar tiem, nevis ar pārvaldes struktūrām, Viņš rada un uztur savu svēto biedrību Baznīcu. Jānošķir, kas Baznīcā darbojās pa vertikāli, un kas pa horizontāli: proti, svētās lietas, kas ir Dieva pavēlētas, rada un uztur Baznīcu, no veidiem, cilvēki pārvalda baznīcu.[2] Pirmās ir nemainīgas un darbīgas Dieva Vārda un Svētā Gara spēkā, otrajās, lai gan arī tās ir svarīgas, baznīcām dota brīvība, piemeklēt katram laikmetam un situācijai atbilstošo modeli.

Turpinājums sekos.

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Bauckham, Richard, The New Testament and Episcopacy, referāts, sagatavots priekš the Doctrine Committee of the Scottish Episcopal Church, 7. maijā, 1998.gadā.

[2] Arand, Charles P., A Two-Dimensional Understanding of the Church for the Twenty-First Century, Concordia Journal, Aprīlis, 2007., 146.-165. Lpp. (īpaši 149.lpp.)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: