Divas jomas, jeb valstības: 4. daļa
Kristieša dzīve divās valstībās
Cits jautājums, kurā divus valstību izšķiršana ir palīdzoša, attiecās uz amatiem, kādus kristieši drīkstētu ieņemt? Vai kristieši drīkst dienēt armijā, policijā, būt par tiesnešiem, atrasties valdībā? Protams, drīkst, jo visi šeit minētie amati pieder Dieva kreisās rokas valstībai. Caur tiem darbodamies, Dievs pats uztur kārtību šajā pasaulē. Vai kristieši drīkst iet karā, pat nogalināt aizstāvot savu valsti? Jā, jo viņi kā valsts pilsoņi veic savu pilsonisko pienākumu, uzturot mieru un kārtību, sargājot savas zemes iedzīvotājus. Taču, ja kas tāds tiešām notiek, tas nenoliedzami ir grēks Dieva acīs. Kā jebkuru grēku, to jāapliecina, jānožēlo un jāsaņem grēku piedošana.[1]
Divu valstību izšķiršana ir palīdzoša, pārdomājot dažādas situācijas, taču ne vienmēr tā spēj sniegt viennozīmīgas atbildes. Ja gadījumā tavā mājā ielaužas bruņots laupītājs un pieprasa atdod visas vērtīgās lietas, ko darīt? Kā kristietis, vai kristiete, tu varētu mierīgu prātu paklausīt uzbrucēja prasībām, vienlaikus aizlūdzot par viņa dvēseles glābšanu. Bet ko, ja blakus istabā ir tavi bērni? Kā vecākam, tavs pienākums ir parūpēties par viņu drošību un arī par iztiku. Tādā gadījumā, droši vien labāk būtu laupītājam sadod, izsaukt policiju, un nodot viņu likuma rokās. Bet ja nu bērnu blakusistabā nav? Bet varbūt blakus mājā, vai dzīvokli mīt ģimene, kura var kļūt par varmākas nākamajiem upuriem? Tātad, varbūt tomēr jārīkojas?
Kā zināms, dzīves situācijas mēdz būt pārsteidzoši daudzveidīgas. Ne vienmēr iespējams izdarīt ideālo izvēli, bieži tādas vienkārši nav. Tomēr Dieva divu valstību pieeja ir noderīgs „instruments”, tieši šādus sarežģītus jautājumus pārdomājot.
Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”
[1] Skatīt Luther, Martin, Whether Solders, too, Can be Saved, Luther’s works, vol. 46, The Christian in Society III, Philadelphia, Fortress Press, 1967., 87.-138.lpp.