Izlaist līdz saturam

Kas ‘baro’ antinomismu

by uz Decembris 20, 2013

GS IIAntinomismu, jeb Evaņģēlija redukcionismu pamatā veicina un uztur divi faktori. Pirmkārt, neizpratne par Radīšanas notikuma lielo nozīmi, par Dieva radības labumu (1.Moz 1:31), un par svētās bauslības kā Radīšanas kārtības būtību (Rom.7:12). Radības labums, kā tas parādās Dieva atklāsmē Bībelē, tiek aizstāts ar grieķu filozofijas[1] un gnosticisma[2] izpratni par matēriju kā kaut ko zemāku iepretī garīgajām sfērām. Saskaņā ar šīm mācībām, viss, kas saistīts ar Dieva labo radību, tiek uztverts kā kaut kas zemāks, kā dvēseles cietums, no kura jāatbrīvojas. Kristus šajā gadījumā nevis atjaunotu radību, kā visa Baznīca to apliecina – „mēs ticam uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu”, bet gan izrautu mūsu dvēseles no miesas cietuma.

Otrs faktors ir jau iepriekš pieminētā cīņa par brīvību. Brīvību ne tās patiesajā nozīmē, bet gan par „Sātana brīvību” darīt to, ko vien grēcīgā sirds kāro, par brīvību no Radīšanas kārtības. Baznīca pastāv pasaulē un pasaulē notiekošais ietekmē Baznīcu, tāpat kā Baznīcā notiekošais ietekmē pasauli. Šajā gadījumā pasaules uzturētie Sātana „brīvības, iecietības un tolerances” saukļi kopā ar nepareizu izpratni par Dieva Radīšanas kārtību ir noveduši pie šiem postošajiem maldiem.

Taču kā jau ar visiem meliem, tiklīdz tos izvērtē Dieva Vārda gaismā, pāri paliek – tikai čiks. Lai nu kā, bet šo patiesību jāpatur prātā, – noteiktas idejas un mācības var ietekmēt veselu valstu un kultūru formēšanos un sevis izpratni.[3] Tā tas ir arī gadījumā ar antinomismu un Evaņģēlija redukcionismu, kā tas šodien redzams Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā, un citās Rietumu kultūras ietekmē esošajās valstīs. Melus nedrīkstam ignorēt, tie jāatmasko, jāizskaidro un jāparāda to postošās sekas.

Turpinājums sekos.

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Ideja par materiālās un garīgās pasaules duālismu nāk no sengrieķu filozofa Platona. Viņš apkopoja divu savu priekšteču idejas, Parmenīda (5.gs. pirms Kristus), kurš mācīja, ka nekas pasaulē nemainoties, un Heraklīta (535.-475. pirms Kristus), kurš mācīja, ka viss pasaulē mainoties. Platons to pasniedza garīgās un materiālās pasaules duālismā, proti, garīgajā pasaulē nekas nemainoties, materiālajā viss mainoties. Jūdu filozofs Aleksandrijas Filons (20. pirms Kristus – 50. pēc Kristus) mēģināja izmantot platonisma kategorijas, lai izskaidrotu Vecās Derības vēsti grieķu kultūras kontekstā. Vēl lielāku ietekmi uz kristīgo Baznīcu atstāja Neo-platonisma dibinātājs Plotīns (205.-270. pēc Kristus). Viņa mācības ietekmē atradās vairāki no pašie nozīmīgākajiem senbaznīcas teologiem, kā piemēram, Origēns (185.-254. pēc Kristus) un Augustīns (354.-430. pēc Kristus). Caur viņu darbiem uzskats, ka pestīšana ir kaut kādas garīgas debesu valstības iemantošana, nevis visas Dieva labās radības atjaunošana tās godībā, nostiprinājās Baznīcā līdz par Reformācijas laikam un daudzviet pastāv līdz pat šai dienai.

[2] Īsu kopsavilkumu par gnosticismu skatīt Bībele kā Liecība: Uzticama, Pārbaudāma, Saprotama, 9. nodaļā Apslēptie Evaņģēliji.

[3] Hütter, Reinhard, (Re-)Forming Freedom: Reflections “After Veritatis Splendor” on Freedom’s Fate in Modernity and Protestantism’s Antinomian Captivity, Modem Theology 17:2, 2001.gada aprīlis, 123.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: