Izlaist līdz saturam

Pie pagājušā gada darbiem, par latviešu gara mantu pētniekiem un viņu saistību ar kristietību

by uz janvāris 7, 2014

225px-BaronsViena no pagājušā gada diskusijām gudribassakums.lv bija saistīta ar rakstu par latviešu tautas dziesmām un par to izmantojumu vēstures pētniecībā (šeit).

Šķiet, pārlieku maz mūsu tautas mantojuma daudzināšanā ir runāts par kristiešu lomu tautas gara mantu apzināšanā un tālāk nodošanā. Vēl pirms 19.gs. beigās paši latvieši sāka par tautas kultūru interesēties, jau vairākus gadu simtus šādu aktivitāti bija izrādījuši vietējie baltvācieši. Ar latviešu vēsturiskās apziņas specifiku, proti, visa kristīgā lomas mazināšanu (aizmiršanu?), gaužām maz ir pieminēta lielākās daļas šo cilvēku pamatnodarbošanās.

Kas tad ir tā sfēra, kas tik sistemātiski tiek apieta? Vai tā ir kāda kauna lieta, ko šie vīri ir darījuši? Izrādās, lielākā daļa no viņiem ir kalpojuši kā mācītāji.

Gan Fridrihs Mēnijs (1593/4 – 1657/9), pirmās pilnās (četrrindes) latviešu tautas dziesmas apzinātājs un publicētājs (1632[5].gadā), gan bīskaps Kārlis Kristijāns Ulmanis (1793 – 1871), gan arī Georgs Ludvigs Frīdrihs Bitners (1805 – 1883) bijuši mācītāji. Arī ne viens vien latviešu tautības tautas dziesmu vācējs un popularizētājs ir mācītājs, vai aktīvs kristietis. Pat Krišjānis Barons pieskaitāms pie baznīcas draugiem un atbalstītajiem (sk. šeit). Piemēram, viens no prominentākajiem tautas dziesmu pētniekiem Ludis Bērziņš (1870 – 1965) bija mācītājs. Interesantā kārtā, 2007.gadā publicētā grāmatā (tātad, teju 20 gadus pēc komunistiskās okupācijas un tas ideoloģiskās ietekmes beigām) Ludis Bērziņš, Greznas dziesmas (R.: Zinātne, 2007, 311.lpp.)) norāde uz to, ka absolūti lielākais grāmatā apskatīto personu skaits ir mācītāji, ieskaitot autoru, pieminēta ļoti marigināli, garām ejot. Es nevēlos vainot šīs grāmatas sastādītājus, bet, manuprāt, tāda rīcība ļoti uzskatāmi liecina par to, ka mums ir apzināti vai neapzināt iepotēts kaunēties par savu kristietību. Vai tam būtu objektīvs pamats?

Gluži tāpat mēs darām ar atsauci uz gadu skaitīšanu mūsu valodā. Diez vai kādam ir jaunums tas, ka 2014.gads mums ir tieši tāpēc, ka gadus skaita no Kristus piedzimšanas. Cik precīzi vai kļūdaini, ir cits jautājums. Bet princips ir nepārpotams. Tomēr arvien daudz populārāk ir latviski runāt par laiku “pirms mūsu ēras” un “mūsu ērā”. Pat kristīgā vidē!? To minu tikai tāpēc, ka tas ir ļoti simptomātisks piemērs.

Arī šodien, tautas mantojuma atbalstītāju un pētnieku skaitā nav mazums ar kristīgo baznīcu vairāk vai mazāk saistītu pētnieku un aktīvu interesentu. Te atmiņā nāk kāds mācītāja Ivo Pavloviča atstāstīts gadījums. Viņš intereses skubināts, kādā foklorai veltītā pasākumā esot uzdevis jautājumu par konferences dalībnieku saistību ar kristīgo baznīcu. Rezultāts ir bijis ļoti interesants, lielakā daļa klātesošo bija saistīti ar kristietību.

Ja jau mūsu, kristiešu, nav nemaz tik maz, varbūt lieks mazvērtības komplekss nav īsti vietā. Protams, kristietim nepieņemami ir “lietot varas sviru”. Tomēr, sabiedrības organizācijā arī kristiešu viedoklim būtu sava vieta. It īpaši tāpēc, ka noteiktas skaļas balsis uzskata, ka pārstāv sabiedrības vairumu un kušina kristiešus teju vai katra vārda galā. Tieši ar savas ticības godprātīgu (arī publisku) apliecinājumu kristieši, manuprāt, vislabāk var kalpot visai sabiedrībai mīlestībā un patiesībā.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: