Izlaist līdz saturam

Par dziedāšanu

by uz janvāris 8, 2014

olh-hymnsEsmu baznīcas korāļa un arī vispārējās dziedāšanas tradīcijas amatieris. Plebejs, tā sakot. Tomēr vēlējos uzlikt uz virtuālā papīra kādas pārdomas par dziedāšanu.

Impulsi pārdomām saistās ar nesenu un senāku pagātni. Pagājušais Latvijā bija Dziesmu svētku gads. Svinējām 140.gadu, kopš tika rīkoti pirmie Latviešu Dziesmu svētki (1873.gads). Šis gads būs 150.gads, kopš 1864.gadā mācītājs Juris Neikens pulcināja Dikļos tuvākās apkaimes korus uz sadziedāšanos. Šo tikšanos, cik es zinu, uzskata par mūsu Dziesmu svētku tradīcijas aizsākumu.

Aiz muguras ir palikuši Ziemassvētki, kuros daudz un labprāt cilvēki dziedāja, arī baznīcas dziesmas. Dziedāšana notika ne vien dievanmos un pie eglītes, lai nopelnītu kādu dāvaniņu (maz varēja būt tādu, kas vēlējās saņemt tikai žagarus). Tomēr, vai ar mūsu dziedāšanu ir tik spoži, cik gribētos?

Par spīti augstāk minētajiem apsvērumiem, man nākas konstatēt, ka šodien dziedam maz; dziedātājtautai – pārlieku maz. Bēdīgi. Ja maz dziedam, maz arī iemācamies dziedāt. Veidojas apburtais loks.

Senāk cilvēki varēja dziedāt stundām. Laicīgas dziesmas iepriecināja ikdienas notikumos. Korāļi stiprināja cilvēku grūtos brīžos, deva vārdus slavēt Dievu prieka laikā un izdziedāt sāpes un ciešanas. Pat sekulārajos Jāņos latvieši sen vairs nedzied, bet ieslēdz kādu atskaņotāju. Protams, ir izņēmumi, bet lielākoties dziedāšana ir mums kļuvusi sveša. Žēl. Domāju, nav bez pamata viena otra diriģenta uztraukums par Dziesmu svētku apdraudējumu.

Šī “sērga”, pēc mana vērojuma, ir skārusi arī draudzi. Cilvēki draudzes dziedāšanu, cik es esmu vērojis, par pārlieku nozīmīgu “mantu” netur. Ir pat bijuši gadījumi, kad dievkalpojuma laikā dzied vien mācītājs un ērģelnieks, bet draudze tikai klusi kaut ko murmina.

Laicīgām dziesmām noteicošā ir melodija. Savukārt, baznīcas korāļiem vissvarīgākie ir vārdi. Ar korāļu tekstu visa kopā sanākusī draudze vienā balsī var slavēt Dievu. Pie tam, ja ievēro nelielu nosacījumu – labāk dziedoši ļauj balsij lielāku vaļu, kamēr tie, kam “lācis uz ausīm”, seko labāk dziedošajiem, sanāk tīri jauki un baudāmi. Diemžēl, šodien skan retāk. Ir draudzes, kurās dzied koris, bet vai tas atsver draudzes kopdziedāšanas nepieciešamību?

Manu sirdi iepriecināja kāds pret augstāk minēto plašo straumi sanācis pasākums. Kristus dzimšanas laikā kādai no pazīstamām draudzes māsām sagribējās kristiešu vidū padziedāt Ziemassvētku korāļus. Dzima ātra ideja par korāļu dziedāšanas vakaru. Nekā oficiāla – sazvanījāmies, saskrējāmies, sadziedājāmies. Sanāca ļoti jauki un svētīgi. Varbūt tas ir kāds piliens mūsu šodienas pretdziedāšans ieradumam?

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: