Izlaist līdz saturam

Vai zini, kāpēc Tu esi šeit? [1]

by uz janvāris 24, 2014

Tēls un līdzībaRadīts dzīvei divējādās attiecībās [1]

Radīšanas apraksti gan pirmajā, gan otrajā 1. Mozus grāmatas nodaļa atklāj cilvēka funkcionalitātes aspektus, kā Radītājs to iecerējis. „Radīsim cilvēku, lai tie valdītu pār zemi” (1.Moz 1:26), „augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to.” (1.Moz 1:28) „Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.” (1.Moz 2:15) „Dievs Tas Kungs izveidoja sievu un pieveda to pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja: „Viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.”” (1.Moz 2:22-24) Bez tam jāņem vērā arī konteksts kādā šie vārdi izteikti – Dievs dod šos uzdevumus, ievietodams cilvēku Ēdenes dārzā Savā tuvumā.

Šeit minētajos aprakstos Dievs skaidri atklāj divas attiecību dimensijas, kuras pēc Radītāja ieceres tad arī nosaka, kas ir cilvēks. Kā pirmā un svarīgākā minama Dieva un cilvēka attiecības, jeb Radītāja un radības attiecības. Viss, kas cilvēks ir, kas viņam ir, un kas viņam ir uzticēts, ir Dieva dots. Cilvēks ir radīts kā Dieva dāvanu saņēmējs. Šo ir svarīgi atcerēties, – Dievs ir Radītājs, cilvēks – Dieva radība. Tas savukārt nosaka atbilstošu attieksmi attiecībās ar Dievu, – pateicības pilnu Dieva dāvanu saņemšanu, un atbilstošu Radītāja pielūgšanu.

Tieši tādēļ, jau uzreiz pēc cilvēka radīšanas Dievs iedibina dievkalpošanu, jeb dzīvi kopībā ar Dievu, kā pirmo un pašu svarīgāko cilvēka dzīves aspektu.  Pirms vēl radīta Ieva, pirms iedibināta laulība un ģimene, tiek aizsākta dievkalpošana un Ādamam kā pirmajam tiek uzticēts svētais kalpošanas amats (1.Moz 2:15-16).[2] Šī radīšanas secība parāda nenovērtējami lielo nozīmi, kāda attiecībām ar Dievu paredzēta cilvēka dzīvē, tās ir svarīgākas pat par ģimenes saitēm. Attiecības ar Dievu ir pirmā un nozīmīgākā dimensija, kura nosaka, kas tas ir – būt cilvēkam, proti, – orientēt visu mūsu dzīvi uz Dievu Radītāju, pilnīgā ticībā un paļāvība saņemt visu no Viņa rokas kā dāvanu, Viņu vien pielūgt un Viņam pateikties.[3]

Turpinājums sekos…

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Mārtiņš Luters šo antropoloģisko pieeju dēvēja par divu veidu taisnībām. Latviešu valodā tas skan mulsinoši. Kas ar to domāts? Senebreju un sengrieķu valodās taisnība (cedekā un dikaiousinē) norāda uz būšanu pareizās attiecībās, par atbilstību normai, standartam, Radītāja iecerei. Divu veidu taisnības nozīmētu – būt pareizās attiecībās gan ar Radītāju, gan ar radību.

[2] Luters komentārā par 1.Mozus grāmatu (125.-132.lpp.) norāda, ka jau pašā sākumā, pirms vēl bija radīta Ieva un iedibināta laulība, Dievs uzticēja Ādamam kalpošanas amatu. Luters savā komentārā nesniedz šim apgalvojumam teksta analīzē balstītu pamatojumu, to vēlāk dara citi teologi. Argumenti ir balstīti, galvenokārt, autora vārdu izvēlē. Tā ļauj domāt par (ja ne gluži norāda uz) Dievkalpošanas, jeb liturģisko kontekstu Ēdenes dārzā. 1.Moz 2:15 lietotajiem darbības vārdiem avād un šamār ir vairākas nozīmes. Avad, kad tas lietots viens pats parasti nozīmē kopt zemi, šamār – sargāt. Savukārt, kopā šie vārdi lietoti, galvenokārt, liturģiskā kontekstā, kad viņu nozīme ir kalpot Dievam, turēt/sargāt Dieva vārdu, vai sargāt/rūpēties par tabernākulu. Detalizētākai informācijai skatīt Gregory Beale The Temple and the Church’s Mission, IVP, Downer Grove, Illinois, 2004., 66.-70., 81.lpp. Tāpat arī Gordon Wenham eseju Sanctuary Symbolism in the Garden of Eden Story, Richard S. Hess grāmatā I Studied Inscriptions from before the Flood, Eisenbrauns, Winona Lake, Indiana, 1994. 399.-404.lpp.

[3] Dr. Robert A. Kolb šādi izskaidro Lutera izprati par cilvēku.  “Luters nevarēja nodefinēt Dievu, neatsaucoties uz Viņa attiecībām ar cilvēkiem. Viņš nevarēja nodefinēt cilvēku, neatsaucoties un viņa attiecībām ar Radītāju. […] Cilvēka dzīve centrējās uz un ir pamatota paļāvībā uz Radītāju. […] Luters balstīja visu savu teoloģiju uz pieņēmuma, ka Dievs ir persona, kurš ir Visuvarenais, Radītājs un Tēvs. No šī pieņēmuma izrietēja Lutera definīcija, ko tas nozīmē – būt cilvēkam. Proti, pirmkārt, paļauties uz Dievu un būt pilnīgā atkarībā no Viņa.” No Kolb,  Robert A., God and His Human Creatures in Luther’s Sermons on Genesis, Concordia Journal, Aprīlis, 2007., 170.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: