Izlaist līdz saturam

Latvijas Republikas Starptautiskās (de iure) atzīšanas dienai par godu

by uz janvāris 27, 2014

DSC_02881921.gada 26.janvārī sākās Latvijas Republikas Starptautiskā atzīšana. Mūsu valstī šo dienu piemin arvien.

Šai dienai par godu publicējam mācītāja Kārļa Beldava pārdomas par Kristus vietu mūsu valstī. Kārlis Beldavs bija ne vien mācītājs un aktīvs sabiedrisks darbinieks, bet arī vairākkārtējs Saeimas deputāts un Izglītības ministrs.

Ievadam [no Kārļa Beldava grāmatas “Bēgļu mācītāja piedzīvojumi (1915. – 1917.g.)” (Valmiera, 1924.gads)]

Par Latvijas tapšanu daudz ir rakstīts. Daudz spožu vārdu pieminēti. Bet viena vārda tur neatradu. Neatradu tur Pestītāja vārda. Neatradu augstākā tautu likteņu vadītāja vārda. Viņš vadīja mūsu tautas likteni tā, ka pēc ilgiem, tumšiem vergu un dzimtsbūšanas gadiem mūs sveica brīvības stars. Viņš svētīja mūsu varoņu asinis. Ir arī citās tautās bijuši varoņi, – bet viņu izlietās asinis ne vienumēr spējušas tautu glābt no posta. Mūsu zemīti Dievs ir svētījis. Kur tas pieminēts?

Kur pieminēts tā vārds, kas bēguļojošo tautu stiprināja svešniecības gaitās un latvju strēlnieku un kareivi balstīja un stiprināja nāves cīņā un nāves ielejā dodoties?

Kur tas pieminēts?

Manā priekšā kāds fotogrāfisks uzņēmums: Mežā celts altāris, puķu vītnēm izgreznots. Ap to stāv mūsu strēlnieki. Tiem drīzi jādodas „Nāves salā”. Tā bija gandrīz droša nāve. Retais atnāca atpakaļ. Visi grimst ceļos. Visi iet pie svētā Dievgalda. Un tad Kristus tos pavada grūtajā gaitā.

Viņu beidzamais lielākais draugs … Šeit ir viens stariņš no tās lielās dievišķīgās gaismas, kas apspīdēja latviešu drūmās kara un svešniecības gaitas.

Tautas mutes teic, ka tikai pateicīgam esot gaiša dvēsele. Latvju tautas dvēsele, tā ceru, ir balta palikusi, jo viņa zina un piemin to, kas viņai līdzēja grūtā laikā, kaut arī rakstnieki tā nepieminētu.

Šais laikos daudz runā un raksta par gaišo Jēzus tēlu, par balto Jēzu, par reliģiozo ģēniju. Tas nebija tas, kas tautu stiprināja bēdu laikā.

To pavadīja dzīvais Kristus, Dieva Dēls.

Vienkārši un spēcīgi to izjuta tauta, un šeit bija viņas glābiņš. Tas pats Jēzus, kas tautu cēla un vadīja tumšā 18.gadu simteņa verdzības važās, – tas to vadīja bēgļu gaitās pa Krievijas klajumiem un pilsētām.

To nedarīja arī folklora, to nedarīja tautas senās gara mantas – bet gan dzīvais Kristus.

Šo īstenību gribētos atzīmēt šeit.

Šīs subjektīvisms, kas tagad piedāvājas latvju dvēselei, tas aizsērē mūsu ticības dziļos Dieva avotus. Mēs ejam pretim reliģiozai pagrimšanai … Dziļumi pārvēršas seklumos. Šīs subjektīvās izjūtas, kas meklē sevī pestīšanu, un Jēzu uzskata tikai kā gaišu paraugu vien, – tās nav spējīgas tautu celt un balstīt grūtā nelaimes brīdī. Tās ir kā ziedoņa pali, kas uzplūst plaši un tad izgaist ziedoņa saulītei mirgojot …

Bet mums vajadzīgi mūžības avoti …

Mums vajadzīgs Dieva Dēls.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: