Izlaist līdz saturam

Vai zināji, ka esi radīts darbam? [1]

by uz janvāris 29, 2014

AicinājumsDzīve savos aicinājumos.

Gan runājot pa cilvēka dzīvi divējādās attiecībā, gan iepriekš, par bauslības trešo lietojumu, atkal un atkal „starp rindiņām” parādījās jautājums – kā tieši būtu jādzīvo šajās horizontālajās attiecībās, jeb attiecībās ar tuvāko? Dievs ir kārtības Dievs, Viņš nav devis kādu abstraktu uzdevumu – „rūpējies par tuvāko”, bet gan pavisam konkrētu. Tas labi izskaidrots mācībā par cilvēku aicinājumu, kas tiek saprasts kā vēl viena cilvēkiem dota Dieva dāvana.

Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kā Dieva reprezentants, kuram jādarbojas līdzīgi, kā Dievs pats to darītu. Kā jau tas pieņemts, sūtītājs nosaka, ko viņa pārstāvim darīt. Tā arī Dievs nosaka, ko darīt Viņa reprezentantam. Turklāt pašas galvenās lietas tiek noteiktas jau pie Radīšanas. Šos Dieva dotos uzdevumus sauc par cilvēka aicinājumiem, jeb amatiem.[1] Kā jau iepriekš minēts, cilvēks tiek radīts, lai „valdītu pār zemi” (1.Moz 1:26), lai to „koptu un sargātu” (1.Moz 2:17), lai „augļotos, un vairotos un piepildītu zemi” (1.Moz 1:28). Lai to visu paveiktu tiek iedibināta laulība un vecāku amats (1.Moz 2:23-24). Turklāt, lai visu to darītu Dieva līdzībā. Tā var noprast, cilvēka aktivitātei ir jābūt vērstai nevis uz sevi, bet gan uz tuvāko. Bez tam, kā jau tikko aplūkojām, katrs cilvēks radīts ne jau vienam, bet gan daudziem aicinājumiem.

Vispirms svarīgi atcerēties, ka cilvēka vērtību nosaka Dievs Radītājs, kurš cilvēkam uztic šos daudzos pienākumus, un nevis konkrētais aicinājums, kurā cilvēks darbojās. Kā vēstnieks ir vērtīgs dēļ valsts, kuras klātbūtni viņš reprezentē, tā arī katra cilvēka vērtība izriet no tā, ka viņš, vai viņa ir Dieva reprezentanti.

Dr. Mārtiņš Luters lūkojoties Radīšanas stāstā atklātajos Dieva dotajos uzdevumos, izdalīja trīs galvenās kārtas, kuras Dievs iedibinājis jau kopš iesākuma. Tās ir – laulība un ģimene, valdība un Baznīca. Šodienas situācijā laulības un ģimenes kārtas varētu iedalīt vēl nedaudz sīkāk, atsevišķi izceļot izglītību un ekonomisko aktivitāti. Sešpadsmitajā gadsimtā tās visas vairāk vairāk, vai mazāk noritēja ģimenes, vai saimniecības ietvaros, šodien tās ir nošķirtas.[2]

Kā aicinājumu piemērus varētu minēt laulības-ģimenes kārtā – tēvs, māte, vīrs, sieva, vīratēvs, sievasmāte, bērns, mazbērns, brālis, vai māsa, utt. Valdībā – policists, pilsonis, karavīrs, deputāts, valsts ierēdnis, prezidents, mērs, tiesnesis, utt. Izglītībā un ekonomiskajās aktivitātēs – skolnieks, students, skolotājs, bērnudārznieks, zemnieks, pārdevējs, uzņēmuma vadītājs, vai darbinieks, bankas klerks, apsardzes darbinieks, viesmīlis, utt. Baznīcā – Dieva bērns, Kristus māceklis, mācītājs, svētdienas skolas skolotājs, draudzes loceklis, draudzes padomes loceklis, utt.

Lai nu kā, taču jau no pirmajām Mozus grāmatas nodaļām redzams, ka Dievs cilvēku radījis noteiktiem uzdevumiem, noteiktiem amatiem. Turklāt tas noticis jau pirms grēkā krišanas. Tā varam spriest, ka darbs ir labs, pat „ļoti labs” (1.Moz 1:31). Darbs mūsu aicinājumos ir kas tāds, kam Dievs mūs jau kopš paša sākuma radījis. Darbs ir vēl viena brīnišķa Dieva dāvana, lai caur mums, kā saviem darba biedriem, rīkodamies, Dievs varētu gādāt par ikviena vajadzībām. „Cilvēks ir kā mēdijs, kas nes Dieva mīlestību citiem… kad darbojamies savos aicinājumos, mēs kļūstam par Dieva maskām.”[3]

Kā baušļi lielos vilcienos strukturē cilvēka dzīvi, tāpat tie nodrošina arī vadlīnijas mūsu aicinājumiem. Turklāt vieni aicinājumi nav kaut kā pārāki par citiem. Visi ir nepieciešami, lai kalpotu tuvākajiem. Jo īpaši viduslaikos bija izplatīts uzskats, ka tā sauktie garīgie aicinājumi ir pārāki par tā sauktajiem laicīgajiem. Būt par mūku, vai mūķeni šķita daudz augstāks aicinājums, nekā būt par ģimenes galvu, vai sievu un bērnu māti. Kaut kādā mērā, dažviet pat lielā mērā, šis uzskats saglabājies arī šodien.

Kad Dieva Vārds un Svētais Gars dara neticīgo par ticīgu, cilvēki bieži meklē iespējas kā kalpot Dievam. Nevilšus domas griežas draudzes virzienā. Tā sacīt, ja vēlos „pa īstam” kalpot Dievam, tad jāiesaistās draudzes darbā. Šādā izpratnē, „garīgie” aicinājumi kā kalpošana Dievam tiek pretstatīti „laicīgajiem” kā kalpošanai cilvēkiem. Tā nu sanāk, ka ja vien iesaistāmies draudzes aktivitātēs, varam pārāk neuztraukties, ka nesanāk pietiekoši laika veltīt bērniem, vai palīdzēt vecākiem, vai galu galā, godprātīgi veikt mums uzticētos darba pienākumus. Galvenais – „augstākie” aicinājumi.

Te rakstītais nekalpo, lai parādītu, ka dažādas kalpošanas draudzē, nav vajadzīgas. Ir vajadzīgas, pat ļoti! Draudžu locekļiem, kopumā ņemot, vajadzētu būt daudz aktīvākiem. Šeit rakstītais kalpo, lai parādītu, ka Dieva acīs visi aicinājumi ir vienlīdz svarīgi, ka nav kāda īpaši „garīga” kalpošana, iepretī parastajai „laicīgajai”. Turklāt šīs īpaši „garīgās” kalpošanas lielākoties pat nav kalpošana tuvākajam, bet gan pašizdomāta sava „svētuma” kultivēšana, no kuras ne tikai nevienam nav nekāda labums, bet arī tās darītājs māna pats sevi, iedomājoties ar savu muļķošanos kalpojam Dievam, vai darām sevi par labāku kristieti.

Šāda domāšana ir pretēja tam, Dievs mums sagaida. Jēzus šādu nostāju apsauc sekojošiem vārdiem: „Kāpēc tad jūs arī pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ? Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un māti! – un: kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt. Bet jūs mācāt: ja kas saka uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, – tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti. Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. […] Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt 15:3-9) Tādēļ jāuzmanās, lai Dieva dotos uzdevumus kalpot tuvākajiem, mēs neaizstātu ar pašizdomātu kalpošanu Dievam.

Visi aicinājumi, gan tie, kurus veicam draudzē ticības māsu, brāļu un Evaņģēlija pasludinājumā labā, gan tie, kuros ikdienā kalpojam tuvākajiem, tie visi ir kalpošana Dievam. Dievs Radītājs ir visa devējs, Viņam no mums nekas nav vajadzīgs, mēs visu saņemam no Viņa dāsnuma un žēlastības. Bet kā mēs to saņemam? Kā Dievs to mums dod? Caur mūsu tuvākajiem. Ja patiešām vēlamies kalpot Dievam, tas jādara kalpojot tuvākajiem, katram tajos aicinājumos, kuros esam likti.

Turpinājums sekos…

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Ar vārdu aicinājums var saprast kādu noteiktu nodarbi, kura cilvēkam īpaši labi padodās, vai sagādā lielu prieku. Šeit ar vārdu aicinājums domātas visas tās atbildības, kuras cilvēkam tiek uzliktas atrodoties noteiktās attiecībās ar apkārtējiem. Kopš dzimšanas jekuram ir bērna atbildības, vēlāk bērnudārznieka, skolnieka, klasesbiedra, drauga, studenta, laulātā, vecāka, darbinieka, darba devēja, utt. Katrā no tām esam aicināti kalpot tuvākajam bezgala daudz veidos; nekad nebūs tā, ka viss būs izdarīts.

[2] Bayer, Oswald, Martin Luther’s Theology: A Contemporaty Interpretation, Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 2008., 120.-153.lpp.

[3] Wingren, Gustaf, Luther on Vocation, Wipf & Stock Publishers, Eugene, Origon, 2004., 180.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: