Izlaist līdz saturam

Šis raksts nav par tevi, vai tomēr ir? [1]

by uz februāris 20, 2014

Šis raksts nav par teviPirmās Mozus grāmatas trešā nodaļa atspoguļo cilvēces vēsturē lielāko traģēdiju – grēkā krišanu. Iesākumā Dievs bija noteicis vienu vienīgo aizliegumu, turklāt skaidri darīja zināmas aizlieguma pārkāpuma sekas: „No visiem dārza kokiem tu vari droši ēst, tikai no laba un ļauna atzīšanas koka tu neēdīsi, jo tajā dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu pilnīgi noteikti mirsi.” (1.Moz 2:16-17) Cilvēkiem nekā netrūka. Nekā. Dievs viņiem bija devis un turpināja dot visu nepieciešamo, pat dāvājis Savu klātbūtni, turklāt uzticējis tik augstus un godpilnus pienākumus.

Neskatoties uz to, cilvēku uzticībai Radītājam nebija ilgs mūžs. Dieva sacītais tika sagrozīts un Dieva motīvi apšaubīti. „Vai tiešām Dievs teica, ka jūs nedrīkstat ēst no visiem kokiem?” „Nebūs tā, ka jūs noteikti mirsiet, bet Dievs gan zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūtu acis tiks atvērtas un jūs būsiet kā dievi, pazīdami labu un ļaunu.” (1.Moz 3:1,4-5) Cilvēks izvēlējas uzticēties nevis Radītājam, bet Dievam pretestīgai radībai, turklāt arī pats iekāroja kļūt kā Dievs. Tomēr radība nevar kļūt par Radītāju, tas nu tagad labi zināms. Izšķirdamies rīkoties pretēji Dieva gribai, cilvēks sagandēja visu, ko Dievs viņam bija dāvājis. Kā tālākā notikumu gaita to parāda, šīs izvēles sekas izpostīja visas cilvēka attiecības, kurām viņš bija radīts, un pakļāva samaitātībai arī viņam uzticēto zemi.

Pirmkārt, tika sarautas attiecības ar Radītāju. Tā vietā lai ar prieku un pateicību tiektos pie svētā Dieva, cilvēks bailēs metās slēpties. (1.Moz 3:8) Grēcinieks nespēj atrasties svētā Dieva klātbūtnē. Patiesības vietā no cilvēka mutes plūda meli. „Ne jau es biju tas, kurš vēlējos kļūt par dievu, nē, ne es, bet gan „ sieva, ko Tu man devi” (1.Moz 3:12), viņa mani pamudināja.” Otrkārt, arī attiecības cilvēku starpā bija izpostītas. Nebija vairs „kauls no mana kaula un miesa no manas miesas”, bet gan „ sieva, ko Tu man devi”. Treškārt, izpostītas bija arī attiecības ar radību, kura bija nodota cilvēku rīcībā. „Zeme ir nolādēta tevis dēļ. Tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.” (1.Moz 3:17-19) Viss brīnišķais, ko Dievs cilvēkam bija dāvājis, tika sakropļots.

Grēkā krišanas rezultātā cilvēks vairs nezina, ko nozīmē būt cilvēkam,[1] nedz attiecībās ar Radītāju, nedz radību. Kas tad notiek attiecībās ar Radītāju? Cilvēks vairs nepazīst Dievu. Dievs cilvēku radīja, lai par viņu rūpētos, gādātu, sargātu un kā mīlošs Debesu Tēvs Savu radību svētītu ar Savu klātbūtni. Ar grēkā krišanu cilvēks sarāva šo saikni. Kā jau iepriekš aplūkojām, cilvēks vēl arvien savā sirdī zina, ka Dievs ir, bet vairs nezina, kāds Dievs ir, un kāda ir Dieva attieksme pret mums.

Dievs radīja cilvēku, lai viņš visu drošā paļāvībā saņemtu no Radītāja un ar prieku dzīvotu tuvākā vajadzībām. Brīdī, kad cilvēks sarāva attiecības ar Dievu, viņš nocirta sev iespēju baudīt Radītāja bagātīgo labvēlību. Tomēr nepieciešamība uz kādu paļauties un „visu labu sagaidīt” nav atdalāma no cilvēka dabas arī pēc grēkā krišanas. Starpība tā, ka tagad grēks kā smags slogs nospiež cilvēka skatu uz zemi, un viņš pat gribēdams nespēj pacelt acis uz Radītāju, tādēļ meklē savai paļāvībai atbilstošus objektus radībā. Cilvēks uzticas vairs nevis Dievam Radītājam, bet gan Viņa maskām, padarīdams tās par elkiem, un grēka neprātā cerēdams, kā tās spēs aizstāt Radītāju.

Taču katrs dievs, jeb elks nāk ar savu nedaudz pamainītu kārtību, pats ar saviem baušļiem, savu laba un ļauna atziņu. Ja sagaidīsim visu labu no karjeras, tā parādīs kā ļaunu visu, kas to varētu traucēt un prasīs upurēt citas „nebūtiskās” lietas, kā piemēram, laulību, bērnus, draudzību. Ja sagaidīsim visu labo no panākumiem sportā, tie parādīs kā ļauno katru, kas tiem stājās ceļā, tie prasīs upurēt līdzekļus, laiku, naudu, veselību, nākotni. Ja sagaidīsim visu labu no bērna panākumiem, tie prasīs upurēt harmoniju ģimenē, veselīgas vecāku un vecāku bērnu attiecības, arī bērna personību un iespēju būt laimīgam savā dzīvē. Šādā veidā varētu aplūkot ikvienu, visbrīnišķīgāko Dieva dāvanu. Grēks izvēlās vislabākās lietas mūsu dzīvē, padara tās par mūsu elkiem, spiež tām kalpot un uz tām cerēt, tomēr – nekad neiedod, ko solījis. Tādas ir grēka sekas attiecībās ar Dievu.

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Runājot par Lutera izpratni par cilvēku, Dr. R. A. Kolb izmanto terminu Homo Absconditus (apslēptais cilvēks). No Kolb, Robert A., Luther on the Theology of the Cross, Lutheran Quarterly, Vol. XVI, 2002., 453.lpp.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: