Izlaist līdz saturam

Vai kristietis var būt liekulis?

by uz februāris 28, 2014

WebLiekulība ir viena no nepatīkamākajām cilvēka īpašībām, līdzās dažāda veida meliem. Varētu pat sacīt, ka liekulība ir īpaši nekrietns melu paveids, jo tiek apgalvots tas, vai izturas tā, kā patiesībā nemaz netiek domāts vai gribēts. Ne par velti arī Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti par liekulību izsakās gana nosodoši. Šķiet, vislabākai piemērs ir Jēzus nosodījums farizejiem Lk 12:1.

Tātad, Rakstu attieksme ir skaidri formulēta. Tomēr, vai kristieša vārdi vienmēr saskan ar darbiem? Vai kristieša rīcība vienmēr ir pilnīgi godprātīga un skaidra?

Protams, nevajadzētu būt runai par tiem, kas Kristus Vārdu un Viņa mācību izmanto savtīgiem mērķiem, grib gūt materiālu vai nemateriālu labumu. Te gan tūdaļ jāteic, arī šeit nav viennozīmīgas atbildes. Pradoksālā kārtā pat šādu sludināšanu apustulis Pāvils vērtē kā labu, jo tiek nests tālāk Kristus pasludinājums (salīdzināt, Fil 1:18). Tomēr šajā reizē pievērsīšos jautājumam, vai labprātīga un ticīga kristieša vārdi vienmēr saskan ar darbiem?

Gribētos domāt – jā, kristieša vārdi un darbi saskan. Vēl vairāk, gribētos izvirzīt tādu kā uzstādījumu, ka kristieša vārdiem un darbiem arvien IR savstarpēji jāatbilst. Tiem arvien ir IR jābūt 100% saskaņā, kā savstarpēji, tā arī ar Dieva Vārdu. Pie šīs izpratnes vēlos piesaukt paša Jēzus vārdus no Kalna sprediķa: „Lai jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļaunā” (Mt 5:37).

Šķiet, viss pateikts. Tik tiešām, ko tur vēl piebilst!?

Tomēr, tomēr … Šis nav šā raksta noslēdzošais secinājums, jo Svēto Rakstu lasītāju pārsteidz kāda atklāsme, kas kontrastē ar nupat lasītajiem vārdiem. Kāds vīrs raksta: „Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu.” Vai šī nav liecība par liekulīgu pieeju? Man te šķistu gana liela daļa liekulības. Vai būs liels pārsteigums, ja atzīšos, ka šos vārdus sakošais vīrs ir apustulis Pāvils (Rm 7:15)?

Vai varētu secināt, ka Pāvils ir liekulis? Pieļauju, ne viens vien tā ir darījis. Tomēr, vai šādi rīkodamies, esam godprātīgi pret kristieša dzīves visnopietnākajiem jautājumiem?

Bībeles kritiķi šajā brīdī varētu sajūsmā saberzēt rokas un norādīt uz „kārtējo pretrunu”.

Tomēr es viņu norādījumam nevarētu piekrist. Jo abi apgalvojumi – liekulības nosodījums un tās klātbūtnes apliecinājums – nav pretrunā. Tā saku, jo savstarpējo saspīlējumu starp abiem nevar nosaukt par pretrunu. Te ir runa par savstarpēji izslēdzošiem cilvēka dzīves apstākļiem ikdienā. Proti, kristīgs cilvēks saņem skaidru Dieva pavēli, taču tajā pašā laikā to nepilda. Te ir runa par cilvēka dzīves paradoksu – spēju vienā cilvēkā ietvert tik ārkārtīgi pretrunīgu būtību.

Nedaudz iepriekš minētie kritiķi nav ņēmuši vērā kādu „mazu niansi”. Proti, viņi nav paturējuši prātā to, ka cilvēks ir kritis grēkā. Līdz ar šo traģēdiju cilvēks vairs nespēj būt līdzīgs monolītam akmenim, kurā nav ne vismazākās plaisas. Cilvēka pašu būtību ir saplosījis grēks, tas ir padarījis cilvēku par samaitātu radījumu. Kopš grēkā krišanas pat vislabākajam cilvēkam (kā iepriekš minētajam svētajam Pāvilam) pašās sirds dzīlēs notiek nemitīga cīņa starp grēku un Dieva Svēto Garu. Cilvēks vairs nav brīvs savā izvēlē, bet kā noželojama lelle tiek raustīts un mētāts no viena patiesās cīņas dalībnieka piederīgo puses uz otru. Protams, katrs no mums, kristiešiem, ir savā ticības ceļā atšķirīgs. Ir ticības giganti (piemēram, jau minētais Pāvils), kurus velns tikai uz īsu brīdi un niecīgi spēj vest kārdinājumos un grēkos. Tāpat esam mēs visi pārējie, kas ikdienā tik daudz grēkojam domās, vārdos un darbos. Labi, ka ir bijis tāds Dieva vīrs Pāvils, kurš šo situāciju noformulējis tik precīzi: „es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rm 7:18b,19). Tātad, mēs nevis vienkārši neīstenojam, bet gan nevaram īstenot pilnīgu saskaņu starp vārdiem un darbiem. Citiem vārdiem, mēs nevaram nebūt liekuļi. Atšķiras tikai mūsu liekulības apmēri, bet ne pats liekulības fakts.

Protams, to nerakstu, lai attaisnotu kristiešu neizdarību un slinkumu. Dievs nekļūdās un neprasa par daudz. Tomēr Viņš arī nav spīdzinātājs vai tāds, kurš nepazītu cilvēku. Tāpēc Viņš lieliski zina, ka mums tik daudz pietrūkst ikdienā. Prasība paliek bez izmaiņām, bet Dieva žēlastība Pestītājā Jēzū Kristū nāk talkā un no žēlastības mēs tiekam un paliekam par patiesiem Dieva bērniem, par spīti mūsu necienībai.

Šo rakstīju, lai atgādinātu katram kristietim, ka mēs patiesi esam liekuļi. Katrs kādā lietā mēs uzdodam vēlamo par esamo, saucam to par labu, tikumīgu, celsmīgu. Savā ziņā tas ir labi, jo tās labās lietas ir arī patiesas, tikai tās nav no mums. Tās ir patiesi labas lietas, kuras Dievs dara caur mums. Mums paliek tikai tā svētīgā apziņa, ka varam būt Viņa želastības instrumenti (dažkārt to sauc par Dieva darbības maskām).

Lai nenovērtējam par zemu šo mūsu Dieva žēlastības dāvāto stāvokli. Tāpat, lai neaizmirstam, ka esam tikai tie, kas esam – grēcinieki. Tieši tāpēc mēs pēc tiesas un taisnības allaž liekuļojam. Reizēm tikai uz īsu mirkli, bet šī darvas karote mūs var vest elle.

Paliksim pie Dieva žēlastības apsolījuma, lai arvien varam Kristus labo vēsti nest, nevis paši uzdot vēlamo par esamo, saukdami sevi pašus par labiem, bet ar patiesību dodami Dievam godu.

Paldies apustulim Pāvilam par patiesības vārdiem Rakstos!

Dievam vien lai ir gods!

(uzraksts uz plakāta – liekulis, liekulība baznīcā, liekulis)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: