Izlaist līdz saturam

Vairāki novērojumi par Satversmes 99.panta lietojumu, par valsts un baznīcas šķirtības lietām (sākums)

by uz marts 7, 2014

SATVERSME3Šie ir kristieša un juridisko jautājumu amatiera novērojumi. Tie ir radušies jau vairāk kā desmit gadu garās pārdomās un sadzīviskās diskusijās par baznīcas lomu Latvijā. Izšķirošs impulss pārdomu uzlikšanai uz papīra nāca pēc Ringolda Baloža grāmatas „Valsts un baznīca” (b.v.: Nordik, 2000) izlasīšanas. Rezultāts, tā sakot, ir materiāls šai arvien akutālajai diskusijai.

Pirmkārt par trim lietām – abiem jēdzieniem un Satversmes 99.panta kontekstu. Ar to arī ļoti daudzas nianses jau būs izgaismotas.

Valsts, šķiet, ir visvairāk pārprastais termins. Katra no diskusijā iesaistītajām pusēm tendenciozi uzskata, ka tieši viņi pārstāv valsti. Tomēr valsts nepieder nevienai no grupām, bet gan ir viss iedzīvotāju kopums. Savā ziņā, valsts ir visu tās iedzīvotāju summa.

Baznīca, man kā kristietim, ir Kristus ganāmpulka avis (salīdzināt ar Jņ 10). Valsts un baznīcas attiecību diskusijā termins baznīca reizēm jāpaplašina un jāattiecina arī uz citām reliģiskām kopienām. Vēl vairāk, kaut kādā brīdī to nākas paplašināt uz reliģiozitāti kā tādu. Tomēr šinīs pārdomās vairāk rakstu par kristīgo baznīcu, jo Latvijā tieši šis ir aktuālākais konteksts.

99.pants („Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”) līdz ar visu cilvēktiesību nodaļu mūsu Satversmē uzņemts 1998.gada 15.oktobrī. Jautājums par visu šo nodaļu un pantu par baznīcas šķiršanu no valsts, ir krietni senāks. To gandrīz pieņēma Satversmē jau 1920to gadu sākumā. Arī toreiz baznīcas un valsts šķirtības jautājums nebija nekāds valststiesību jaunievedums, bet ienāca no Rietumeiropas un ASV juridiskās prakses.
Tātad, ja vēlamies runāt par šī panta izpratni, tad ar pāris sekunžu pārskrējienu ar acīm un nedaudz garāku deklamāciju bez dziļākas konteksta izpratnes varētu būt krietni par maz. Manā vērojumā, lielākoties tieši šādi rīkojas pretkristīgi un sekulāri ateistiski domātāji un runātaji, kuri visbiežāk atsaucas uz šo pantu un nosoda Baznīcas itkā iejaukšanos valsts lietās. Tikai īsi ieskicējot šādas pieejas vēsturi, jānorāda, ka šāda valststiesību norma radās laikā, kad likumdevējs norobežojās no pie valsts piesaistītas baznīcas.
Grēcīgajā pasaulē valsts un baznīcas sasaiste visbiežāk nenes vēlamos rezultātus. Baznīcas amata nesēji, pildot savus baznīcas pienākumus, nevar pildīt arī valsts uzliktus uzdevumus (piemēram, baznīcas vadītāji nevar būt konkrētu apgabalu valdnieki ar tiesas un policejiskajām funkcijām, utt.). Precizēšu, tehniski tas ir iespējams, bet labums no tā abām pusēm nav gaidāms. Latvijas vēsturē visspilgtākais bēdīgais piemērs ir baznīcu īpašumi līdz Pirmajam pasaules karam, kuros mācītāji bija izrentētāji. Tādējādi, viņi bieži sodīja (kā mācītāji!!!) latviešu zemniekus – tos izlika no mājām, senākos laikos arī pēra, utt. Arī valsts, saiknē ar baznīcu, var nodarīt krietnu postu Kristus vēstij. Piemēram, senās Romas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos kristīgo baznīcu plosīja daudzas un dažādas savstarpējas nesaskaņas. Valsts, ar visumā saprotamu labu vēlmi sakārtot lietas baznīcā, uzspieda vienu no viedokļiem, pārējos kristiešus vajājot. Šāda politika atstūma daudzus ticīgos. Tātad, katrai no abām vislabāk ir palikt savā darbības sfērā.

Tik daudz par pamatiem.

Nobeigums sekos.

(attēls no lvportals.lv)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: