Izlaist līdz saturam

Attaisnošana kā radīšana no jauna [5]

by uz marts 18, 2014

Attaisnošana ticībāŠajā sadaļā mēģināsim atklāt dievišķo Evaņģēlija vēsti visā tās skaidrībā un varenībā, kā Dievs to dara zināmu savā Vārdā, pie reizes konspektīvi aplūkojot, cik visaptveroša un centrāla kristīgajai ticībai un Bībeles pasaules uzskatam ir mācība par attaisnošanu tikai no žēlastības un tikai ticībā. Lai to izdarītu atbildēsim uz trīs jautājumiem. Pirmkārt, kas īsti Bībelē tiek saprasts ar attaisnošanu? Otrkārt, kas notiek kad cilvēks tiek attaisnots Dieva priekšā? Treškārt, vai tiešām attaisnošana notiek tikai no žēlastība un tiek saņemta tikai ticībā, un mums nekas, nekas nav jādara?

Vēl tikai atliek atbildēt uz trešo jautājumu, vai tiešām attaisnošana notiek tikai no žēlastība un tiek saņemta tikai ticībā un mums nekas, nekas nav jādara? Runājot par grēku un tā izpausmēm jau aplūkojām, cik ļoti cilvēkam pašam gribās būt kā Dievam, pašam būt noteicējam pār savu likteni, pašam būt kontrolē par savu dzīvi. Pat tādā mērā, ka cilvēks ir gatavs atteikties no dāsnā, labestīgā, mīlestības pārpilnā Dieva dāvanām, lai tikai pats varētu būt atbildīgs par saviem sasniegumiem. Tieši no šīm vēlmēm izaug jautājums: „Vai tad tiešām tikai no žēlastības, vai tiešām nekas nav jādara?” Vai tiešām man nav nekādu nopelnu, nekādas kontroles, nekāda teikšana?!

Cik tas attiecās un mūsu attaisnošanu tikai no žēlastības un tās saņemšanu tikai ticībā, lai kā grēcīgajam cilvēkam gribētos piedalīties, tur nav vietas nekam, ko mēs varētu darīt. Kā mironis nevar saņemties un piecelties jaunai dzīvei, kā bērns nevar izvēlēties tikt ieņemts, tā arī grēkos miris, Sātana varā esošs cilvēks nevar pats atjaunot attiecības ar Dievu. Tas ir tikai un vienīgi Dieva darbs. Viņš nokauj veco Ādamu, un Viņš rada mums jaunu sirdi, kas kāro pēc dzīves kopībā ar Dievu un vadoties pēc Viņa svētās bauslības.

Tomēr, kā jau aplūkojām, bieži vien pārmetumi, ka pārprasta mācība par attaisnošanu tikai no žēlastības un tikai ticībā ļauj cilvēkiem nemainīties un nenest atgriešanās augļus, ir tiešām pelnīti. Kā tad ir – vai mums ir kaut kas jādara, vai nē? Vai jāpaliek vecajā dzīvē, vai jāmainās un jādzīvo kā jaunam cilvēkam? Apustulis Pāvils bija nodarbināts tieši šo problēmu risinot: „Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom 6:1-4) „Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies, jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū, ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Ef 4:20-24)

Pareizais jautājums ir nevis, vai man kaut kas jādara, lai tiktu attaisnots, bet gan, – kā man, attaisnotam tikai no Dieva žēlastības un tikai ticībā, dzīvot Dieva dāvāto jauno dzīvi Kristū? Tas ir jautājums par svētdarīšanu, jeb svētu dzīvi. Tas nav jautājums par attaisnošanas nopelnīšanu, tas ir jautājums, ko darīt ar šo Dieva dāvanu? Vai palikt grēkos, lai žēlastība vairojās? Apustulis uzsver: „Noteikti nē!” Katrs, kas attaisnots ir miris grēkam, lai dzīvotu Dievam. Dievam!

Bet kā mēs lai dzīvojam Dievam? Tieši tā, kā Viņš to iecerējis. Ticības paļāvībā pieņemdami atjaunošanu tādās attiecībās un dzīvē, kādām tikām radīti. Visu pateicīgām sirdīm saņemdami no Dieva, lai dotu tālāk tuvākajiem. Kad mēs kādu mīlam, tad neuzdodam jautājumu – vai man kaut ko nevajadzētu darīt mana mīļotā labā? Nē! Mēs vēlamies būt ar viņu kopā, vēlamies par viņu rūpēties, vēlamies darīt viņa prātu un iepriecināt viņu, cik vien tas ir mūsu spēkos.

Kad Dievs mūs attaisno un dara par jaunu radību, Viņš dod mums jaunu sirdi, kura pati kāro darīt Radītāja un Glābēja svēto gribu, dzīvojot vairs ne sev, bet tuvākajam.[1] Arī tas viss ir Dieva darbs. Viņš dāvā jaunu sirdi, ar Evaņģēlija vēsti Viņš stiprina mūsu ticības paļāvību un mīlestību.[2] Dievs atklāj mums savu svēto gribu, Viņš piespiež veco Ādamu (bauslības pirmais lietojums) dzīvot pēc Radīšanas kārtības, Dievs rāda kā varam kalpot Viņam, kalpojot tuvākajam (trešais lietojums), un Dievs pats dāvā mums aicinājumus un prieku tos pildīt. Visu tikai Dievs, Dievs, Dievs… Viss, ko darām kā jauna radība, visa svētā dzīve, jeb svētdarīšana ir Dieva darbs. Viņš pats dara mūs svētus. Svētdarīšana ir kā attaisnošanas „monētas” otra puses. Gan viena, gan otra ir Dieva nepelnītās dāvanas.

Šādi saprotot attaisnošanu tikai no žēlastības un tikai ticībā, varam skaidri ieraudzīt Evaņģēlija Dievu darbībā, visu dodot kā savā izšķērdīgajā dāsnumā un labestībā. Viņš vienkārši ir tāds Dievs. Attaisnojot Viņš rada mūs jaunai dzīvei, dāvina mums iespēju būt, kas mēs patiesi esam. Pateiksimies par to! Lai mīlestības darbi pret tuvāko sniedz liecību par Dieva žēlastību, lai esam „vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi [un citus] maldinādami.” (Jēk 1:22-25)

Vairāk lasiet grāmatā “Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm”


[1] Jer 31:33, Ech 11:19, 2.Kor 3:3.

[2] 5.Moz 6:5, 3.Moz 19:18, Mt 22:37-39, Mk 12:29-31, Gal 5:14, Rom 13:9, u.c.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: