Izlaist līdz saturam

Bīskapa Kārļa Irbes 80. nāves gadadiena

by uz marts 21, 2014

Irbe - no VL1934.gada 23.martā Dieva mierā aizgāja pirmais latviešu bīskaps Kārlis Irbe (1861 – 1934). Viņš mira kā pelnīti pensijā aizgājis vīrs, beidzis Latvijā savas darba gaitas. Viņam bija plani turpināt kalpošanu Indijā – Latvijas baznīcas misijas laukā. Dievs lēma savādāk un Savu kalpu aizsauca Klusajā nedēļā.

Viņa bērēs nebija augstu valsts varas pārstāvju, lai arī lielākās baznīcas vadītāja bēru apmeklēšana būtu tikai protokola pildīšana. Sava laika ierēdņiem viņš bija pārāk nelokāms, pārāk garīgi tiešs un noteikts. Viņš bija pārāk kristīgs.

Kārlis Irbe bija liela auguma vīrs. Tomēr viņš nebija tikai augumā liels, viņš bija arī garā liels.

Pirmkārt, viņš bija kristietis. Baznīcu vadītājiem vajag būt labiem diplomātiem un lieliem teoloģijas gudrību pārzinātājiem. Tas ir viņu atbildības lauciņš. Tomēr nereti viņiem nedaudz pietrūkst, lai viņi būtu dedzīgi Kristus vēsts nesēji. Kārlis Irbe bija pārliecināts Kristus kalps.

Viņa kristīgā pārliecība sakņojās ģimenē, tēva dziļajā un izdzīvotajā Dieva bijības ikdienā. Šī kristietība pieauga visa mūža garumā. Tā stiprinājās skolas un universitātes gados, tā turpnāja ieklausīties un mācīties arī saskaroties ar Vidzemes kristīgo tradīciju Brāļu draudžu kalpošanā. Varētu sacīt, ka Kārlis Irbe sevī saliedēja šīs divas tradīcijas – Kurzemes mājas kristīgo pamatu un Brāļu draudžu darbību. Tāpēc Kārlis Irbe nebaidījās par Kristu runāt arī tur, kur citiem tas neliktos ne īsti vietā – starptautiskās sanāksmēs, karojošu ateistu valsts galvaspilsētā un labklājībā slīgstošu mietpilsoņu priekšā. Turklāt, Kārlis Irbe ir, šķiet, vienīgais baznīcas vadītājs Latvijā, kurš ir vienlaicīgi svētījis Latvijas un kādas ārvalsts (tajā brīdī – Somijas) prezidentus.

Otrkārt, Kārlis Irbe bija savas tautas uzticīgs dēls. Viņš bija lauzies cauri vācu pretstāvēšanai un krievu pāri stāvēšanai. Abi bija viņu lauzuši, bet neviens no abiem viņu nebija salauzis. Viņš nekautrējās no savas tautas. To viņš pierādīja nevien ar drosmīgu rīcību un pat zobenu studiju laikā, bet arī jukās un grūtībās. Vēl vairāk, viņš nekautrējās tai kalpot. Viņa kalpošanas auglis bija tas, ka latviešiem tapa baznīca visai Krievijai, lai nestu Dieva Vārdu Krievijā izkaisīto bēgļu daudzskaitlīgajam pulkam. Viņam pateicoties, luterāņu baznīca Latvijā tika nostādīta uz droša Vecās un Jaunās Derības pamata, neatraujoties no Kristus apliecinātāju un luteriskās Reformācijas laika mantojuma.

Vai visi saprata viņa dižumu?

Grūti teikt, jo ne vienu vien lietu, par kuru viņš iestājās, var saprast tikai ar laika attālumu. Tā ir ar lielām lietām, to patieso izmēru var novērtēt tikai ar distanci. Viena lieta tomēr liek domāt, ka viņa aiziešanu Latvijas baznīca sajuta kā zaudējumu. Tāpēc viņa bēres bija ļaužu pārpildītas. Tur bija baznīcas darbinieki, tur bija mācītāji, bet vēl svarīgāk – tur bija baznīcēni. Bez tam, varbūt viņu nenovērtēja Latvijas valsts, bet pie viņa kapa stāvēja neviens vien ārzemju viesis, lai apliecinātu savu godu dižajam aizgājējam.

Tik daudz par vīru, kur aiziešanas astoņdesmitgade būs šajās svētdienā.

Paldies Dievam par Kārli Irbi!

Vienīgi Dievam lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: