Izlaist līdz saturam

Bībele 2014, 21. nedēļa

by uz aprīlis 19, 2014

4911-glika_bibeles_muzejs_2Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ar Savu piemēru nepārprotami norādīja uz Svēto Rakstu pārzināšanas un pareizas lietošanas ārkārtīgi lielo nozīmi. Viņš nevien atraidīja velnu ar skaidriem Bībeles vārdiem (Mt 4:1-11, Lk 4:1-13), bet arī pamāca Savus mācekļus, ka „visos Rakstos sacīts par Viņu” (Lk 24:27b). Tieši tāpēc Bībeles lasīšana un zināšana ir ārkārtīgi nozīmīga katra kristieša ikdienas nepieciešamība. Ar šo projektu vēlamies mudināt katru gada laikā izlasīt visus Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus.

Svētīgu gadu ar Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem!

21.nedēļas lasījumu grafiks:

Pirmdiena 2L 18:1 – 20:37
Otrdiena 2L 21:1 – 24:27
Trešdiena 2L 25:1 – 28:27
Ceturtdiena 2L 29:1 – 31:21
Piektdiena 2L 32:1 – 33:25
Sestdiena 2L 34:1 – 36:23

 

Piezīmes.

Divdesmit pirmais lasījums aizved mūs laikā starp 9.un 6.gs. vidu pirms Kristus dzimšanas. Šeit aprakstīta turpmākā Jūdas valsts pakāpeniska iekarošana, Jeruzālemes sagrāve un pieminēta arī atgriešanās no trimdas.

Pirmkārt, pravietības grūtības. Šeit un citviet Vecajā Derībā aprakstīts Dieva sūtīto praviešu liktenis. Kāds tas ir? Vai grēcīgie cilvēki sagaida Dieva vēstnešus ar atplestām rokām? Notiek, protams, lielas atgriešanās un brīnumi. Tomēr noteicošā pravietības iezīme ir cilvēku pasīvā un pat neraidošā attieksme pret Dieva Vārdu un pravieša darbību. Šķiet, vislielākā nepateicība ir vērojama augstā priestera Zeharju nogalināšanas gadījumā (24:17 – 22). Viņa tēvs – augstais priesteris Jehojāda – ne tikai paglāba iepriekš miruša ķēniņa dēlu un vēlāko ķēniņu Joāšu no drošas nāves, bet arī īstenoja valsts apvērsumu, lai Joāšu kronētu par likumīgu ķēniņu. Ķēniņš Joāšs nepieminēja Zeharjas, kurš bija arī viņa radinieks – viņa tēva māsas dēls (brālēns), tēva nopelnus un lika nomētāt ar akmeņiem viņa nevēlamo Dieva Varda kalpu un sludinātāju. Uz šo gadījumu atsaucas par mūsu Kungs un Pestītājs (Mt 23:35, Lk 11:51).

Otrkārt, Dieva žēlastības noturība. Manuprāt, Dieva žēlastības noturība visskaidrāk ir novērojama nepārtrauktā Dieva Vārda nonākšana līdz cilvēkam. Tā notiek dažādi, arī ķēniņam Hizkijam svinot Pashas svētkus (30.nod.). Ļoti zīmīgi ir tas, ka ķēniņš par šiem svētkiem informē nevien nedaudz vairāk ticīgos jūdus, bet arī vēl atlikušos cilts brāļus izpostītajā Israēla teritorijā. Kā bēdīga lieta, secinām, ka tikai maza daļa no turieniešiem atsaucās (30:11, 12).

Treškārt, izredzētās tautas trimda. Protams, svešu tautu iebrukums, milzīgie saimnieciskie un cilvēciskie zaudējumi ir tautas traģēdija. Pieļauju, mēs varam to saprast no mūs pašu pagājušā gadsimta traģiskās vēstures. Israēls šo traģisko nastu bija spiests nest tāpēc, ka bija novērsies no Dieva. Tomēr šim solim bija vēl kāda „blakne” – izraidītās Dieva tautas ticīgie varēja kalpot kā Dieva Vārda vēstneši, evaņģēlisti pie pagānu tautām. Vai tā nav vislabākā „blakne” visai pasaulei?

Visbeidzot, tauta, zeme un valsts. Apsolītās zemes un Israēla tautas sakarā nereti arī citām tautām un valstīm rodas jautājumi par savu zemi un valsti. Piemēram, vai kristīgi ir pārstāvēt pagājušas desmitgades Abrenes atdošanu Krievijai, vai uzturēt prasību pēc tās? Uz šādu jautājumu atbildes kristiešu starpā var variēt. Vēsture mums rāda, ka dažādas tautas dažādos laikos ir apdzīvojušas dažādas teritorijas. Tautas, kuras reiz ir bijušas vienā pasaules kaktā, tagad ir izplētušas pa citām valstīm un teorijām. Šķiet, visuzsatāmākais piemērs ir Amerika, kurā līdz 15.gs.beigām bija vienas rases pārstāvji (indiāņi), kuri mūsdienās ir gaužām marigināli moderno Ameriku valstu iedzīvotāju masā. Mārtiņš Luters uz šādiem jautājumiem ir norādījis kā uz Dieva cilvēkam slēptās gribas darbību. Pie tam, lai arī cik mums tas cilvēciski būtu grūti saprotams, šāda Dieva slēptā (un mums varbūt ne tik ļoti saprotamā un patīkamā) griba ir pakļauta Dieva skaidri atklātajai žēlastības gribai – Evaņģēlijam. Citiem vārdiem, krustā sistais pasaules Pestītājs un Glābējs ir pēdējais Dieva Vārds ikvienai mūsu neskaidrībai un grūtībām. Tas nozīmē, ka lai arī kas ar mums notiek, ja mēs paļaujamies uz Kristu, mēs Kristū saņemsim vislabāko dāvanu – žēlastību un pestīšanu. Tad nu mūsu izvēlē paliek, vai fokusējamies uz paejošām lietām, vai nekad no acu skata neizlaižam Kristu.

Bez šeit izceltām lietām, šīs nedēļas lasījumā atkal ir ticības (paļāvības) un šaubu stāsti, prieki un bēdas, uzvaras un nodevības. Vai nav tik pārsteidzoši līdzīgi mūsu pašu ikdienai?

Svētīgu lasīšanu un daudz celsmīgus atklājumus!

(fotoattēlā Ernsta Glika Bībeles tulkojums latviski, avots – Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: