Izlaist līdz saturam

Vectēvs

by uz Septembris 26, 2014

DSC_0003Šodien manam vectēvam paliktu 100, bet viņš aizgāja mūžībā daudz agrāk, nepilnu 64 gadu vecumā. Viņš nebija ievērojams sabiedrisks politisks vai militārs darbinieks, nebija pazīstams kultūras cilvēks vai sportists. Viņš bija daudziem citiem līdzīgs Latvijas pilsonis. Un tieši tāpēc, manuprāt, man viņu šodien šeit ir nozīmīgi atcerēties.

Atcerēties savus priekštečus ir labi un pareizi, jo Raksti 4.bauslī liek mīlēt un cienīt savus vecākus, tātad arī vecvecāki nevar tikt atstāti novārtā. Turklāt, mans vectēvs ir bijis tā gadsimta sastāvdaļa, kurš šobrīd mūsu valstij un tautai ir tik aktuāls. Viņš ir no tām saiknēm, kas mani personīgi saista ar notikumiem pirms manas piedzimšanas, kas lielā mērā nosaka manu šodienu. Viņš pārstāv pieredzi, kura man nav vienaldzīga, tāpēc ar savām pārdomām vēlos pieminēt viņa apaļo gadskārtu un arī lūkoties nākotnē.

Manam vectēvam bija tāds pats vārds kā man – Voldemārs. Varētu pat teikt, ka esmu saņēmis vārdu viņa dēļ.

Voldemārs piedzima 1914.gada 26.septembrī. Bija sācies Pirmais Pasaules karš, bet Latviju tas vēl nebija sasniedzis. Tomēr karš ietekmēja mana vectēva ģimeni, jo gadu vēlāk viņa māsa 1915.gada nogalē piedzima jau Omskā, teju trīs ar pustūkstoti kilometru tālu no dzimtās malas.

Tā kā vectēvs aizgāja mūžībā, pirms vēl paspēju viņu izjautāt un uzklausīt, man par viņu ir tikai neliela informācija. Nezinu, kā viņš un ģimene atgriezās no bēgļu gaitām. Zinu to, ka viņi bij to jaunsaimnieku skaitā, kas 1920.gados uzsāka darbu, lai jau nākamajā desmitgadē būtu gana turīgi un bērnus varētu skolot Rīgā. Tā mans vectēvs uzsāka vidusskolas gaitas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas ģimnāzijā. Tiem laikiem šī ģimnāzija bija ļoti moderna. Tagad es zinu, ka, pateicoties bīskapam Kārlim Irbem (1861 – 1934), tika uzbūvēta gaiša un visām jaunākajām prasībām atbilstoša skola, lai varētu izglītoties bērni varētu izglītoties arī skolā, kurā ticība nav svešs un netīkams elements, bet, kur godā Kristu un Viņu sludina. Turklāt, tur bija pansija, lai Baznīcas ģimnāzijas svētību varētu izbaudīt nevien rīdzinieki, bet bērni no visas Latvijas. No mana vectēva skološanās laika man piemiņā un mantojumā ir nācis viens no pirmajiem Jaunās Derības kritiskajiem koinē (Jēzus laika grieķu valodā) valodas izdevumiem. Šodien šajā skolas ēkā ir Rīgas Angļu ģimnāzija (Zvārdes ielā 1), bērni arvien bauda augļus pūlēm, kurus netaupīja ne bīskaps Irbe, nedz viņa domubiedri, lai šāda skola būtu.

Nezinu iemeslu, kāpēc mans vectēvs nepabeidza šo ģimnāziju, varbūt pietrūka naudas. Varbūt vajadzēja palīdzēt ģimenei, jo Dieva mierā aizgāja gan viņa māte, gan arī māsa, viņi ar brāli palika. Jau neilgi vēlāk, viņu iesvētīja. Interesantā kārtā, tieši viņa iesvētību fotoattēls bija viens no iemesliem, kāpēc vēlējos arī pats iesvētīties, jo no iesvētību bildes man pretī lūkojās svētsvinīgā mierā esošs jauns cilvēks ar Dziesmu grāmatu rokās. Arī es vēlējos piedzīvot tādu brīdi. Vēlāk viņš uzsāka dienestu Latvijas armijā, Zemgales divīzijā. Šo dienestu viņš turpināja līdz pat Latvijas okupācijai.

Tāpat maz zinu par karu. Zinu to, ka kara izšķirošajā laikā – 1943.gadā – mans vectēvs apprecēja vecmammu. Mans tēvs gan piedzima tikai sešus gadus vēlāk. Vai tas bija izsūtījuma, kādu ierobežojumu dēļ, nezinu, bet kāzu bildē vectēvs ir formā, tas varētu būt kāds norādījums.

Pēc kara gāja visādi, 1950.gadā okupācijas režīms aizturēja manu vectēvu un notiesāju par pretpadomju propogandu. Mans vectēvs bija diezgan naivi pārrakstījis kādus aizliegtus patriotiskus dzejoļus un pavairojis aicinājumus nepadoties. Viņš nebija darbojies kādā grupā, bet viens. Rakstīja arī laikam tāpēc, ka nevarēja palikt klusu. Par šīm darbībām viņu aizturēja līdz pat „tautu tēva” nāvei un atbrīvoja tikai 1955.gadā. Viņa veselība bija sabojāta un turpmākos savas dzīves 23.gadus viņš pastāvīgi bija ārstu uzraudzībā.

Es lepojos ar saviem vecvecākiem, jo, pēc visa pārdzīvotā un izciestā, viņi nosvinēja savu laulību trīsdesmitgadi 1973.gadā. Drīz pēc tam mana vecmamma aizgāja mūžībā. Viņa piederēja pie tās latviešu sieviešu paaudzes, kura piedzīvoja nevien kara briesmas, bet arī pēc kara krāja katru naudas gabaliņu un gādāja okupācijas režīma atļautās pāris paciņas gadā, lai izsūtītie un ieslodzītie varētu pārnākt mājās. Manuprāt, pārāk maz mūsdienās atceramies par šīm mātēm, sievām, māsām un meitām…

Vectēvs pieredzēja mazdēla (manu) piedzimšanu un priecājās par to. Un tad viņš aizgāja.

Mans vectēvs Voldemārs nepiederēja izciliem Latvijas politiķiem, kultūras darbiniekiem vai sportistiem, bet viņš bija savu vecāku dēls, savas sievas vīrs un savu bērnu tēvs. Vai viss viņa dzīvē bija ideāli? Nē. Vēl vairāk, viņš kā visa viņa paaudze baudīja daudz pārbaudījumus, sāpes un ciešanas. Tomēr Dievs ir devis, ka tas ir pārdzīvots un vēl latviešu tautā un valstī mēs atceramies savus vectēvus un vecmātes. Mums vēl nav vienaldzīgi viņu likteņi, kas visi kopā veido mūsu tautas un valsts pagātni. Man ir pārliecība, ka, kamēr vien mums nebūs nebūs vienaldzīga pagātne, tikmēr arī nākotnei ir perspektīva. Paldies Dievam par to!

One Comment
  1. kaut vairāk cilvēku šādi atcerētos savus vecvecākus!

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: