Izlaist līdz saturam

Bībele 2014, 46. nedēļa

by uz Oktobris 11, 2014

4911-glika_bibeles_muzejs_2Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ar Savu piemēru nepārprotami norādīja uz Svēto Rakstu pārzināšanas un pareizas lietošanas ārkārtīgi lielo nozīmi. Viņš nevien atraidīja velnu ar skaidriem Bībeles vārdiem (Mt 4:1-11, Lk 4:1-13), bet arī pamāca Savus mācekļus, ka „visos Rakstos sacīts par Viņu” (Lk 24:27b). Tieši tāpēc Bībeles lasīšana un zināšana ir ārkārtīgi nozīmīga katra kristieša ikdienas nepieciešamība. Ar šo projektu vēlamies mudināt katru gada laikā izlasīt visus Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus.

Svētīgu gadu ar Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem!

46.nedēļas lasījumu grafiks:

Pirmdiena Jņ 1:1 – 4:54
Otrdiena Jņ 5:1 – 7:53
Trešdiena Jņ 8:1 – 11:57
Ceturtdiena Jņ 12:1 – 14:31
Piektdiena Jņ 15:1 – 18:38a
Sestdiena Jņ 18:38b – 21:25

 

Piezīmes.

Četrdesmit sestais lasījums mūs ved cauri Jāņa evaņģēlijam. Jāņa evaņģēlijs, kā to saglabājusi baznīcas vēstures avoti, ir sarakstīts kā pēdējais no evaņģēlijiem un iespējams tā ir arī viena no pēdējām sarakstītajām Jaunās Derības grāmatām. Tātad, Dievs devis apustulim Jānim garu mūžu. Turklāt, Jānis ir pierakstījis teoloģiski (Dieva mācības izpratnē) ļoti nozīmīgu grāmatu.

Pirmkārt, žēlastība un vēl žēlastība (1:16). Cilvēki nereti pārskrien pāri ievadiem un priekšvārdiem. Daudzos gadījumos tas nav tas sliktākais. Tomēr Jāņa pierakstītajā Evaņģēlijā pirmie 18 panti ir ļoti nozīmīgi, tos neievērot nozīmē palaist garām ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt, Jānis sāk Evaņģēliju teju tāpat kā Mozus pirmo grāmatu ar vārdu – iesākumā, jo Jānis sāk, nevis kā Matejs un Lūka, atkāpdamies līdz ar Jēzus piedzimšanu saistītajiem notikumiem, bet no laika pirms laika. Jānis runā par Jēzus – Dieva otrās Personas – piedzimšanu un pastāvēšanu pie Tēva (1:1 – 4). Nedaudz tālāk Jānis turpina ar Jēzus iemiesošanās brīnumu (1: 9 – 14). Šis lielais noslēpums noslēdzas ar vārdiem „Mēs visi esam guvuši no Viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību” (1:16). Tālākais pants parāda, kā pirmā žēlastība ir bauslība, otrā – „žēlastība un patiesība”. Tātad, tās abas  ir žēlastības, lai arī kalpo dažādam pestīšanas mērķa sasniegšanas metodēm.

Otrkārt, „Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (1:29). Šie vārdi, kurus sacīja Jānis Kristītājs saviem mācekļiem, ietver kristīgās ticības dziļāko būtību – Jēzus Kristus upuris par grēciniekiem. Šie vārdi arī vedina divus bijušos Jāņa mācekļus sekot Jēzum.

Treškārt, vai te drīkst smieties? Ir vairākas vietas Rakstos, kuras, manuprāt, ir sarakstītas meistarīgā humoristikas žanrā. Nezinu, vai tā ir situācijas iezīme, vai arī pierakstītājs (Autors?) nav vairījies no iespējas ļaut lasītājam pasmaidīt. Protams, smiešanās ir delikāta padarīšana, tā var viegli radīt pārpratumus, tāpēc ar to ir jāuzmanās. Tomēr Dievs, manuprāt neliedz arī iepriecinājumu, it īpaši, ja smejamies nevis par Viņu vai Kristus vēsti, bet par kādu pārpratumu gadījumu vai citādi cilvēka darbības raisītu iemeslu. Piemēram, Jāņa evaņģēlija 9.nodaļa man nereti likusi smieties, jo situācija kļūst tik paradoksāli samežģīta tikai un vienīgi tāpēc, ka farizeji par katru varīti vēlas noliegt to, kas Jēzus ir. Visa situācija parāda cilvēka garīgo aklumu, ja noraida Jēzu.

Ceturtkārt, ir Jēzus, cita ceļa nav (14:6)! Pēdējā gadsimtā ir bijušas ievērojamas visu pasaules reliģiju vienotības meklējumu kustības. Ir jau arī taisnība, ka pastāv kaut kādas sakarības starp daudzām pasaules reliģijām. Piemēram, lielākajā reliģiju skaitā ir lūgšanas. Daži to uzskata par vienojošu elementu. Tomēr, vai tās lūgšanas ir vērstas uz vienu un to pašu objektu? Jāņa evaņģēlijs ir ļoti ekskluzīvs, proti, tas ne vienu reizi vien runā par Jēzus īpašo lomu pestīšanā. Tā arī 14.nodaļas 6.pants ar vārdiem: „neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani” ir nepārprotama līnija, kas nošķir jebkuru citu garīgu meklējuma no Kristus žēlastības vēsts sludināšanas.

Visbeidzot, kas ir patiesība? Ļoti savdabīgs ir Jēzus dialogs ar Ponciju Pilātu (18: 28 – 38). Tomēr vietā ir jautājums, vai tas tiešām bija dialogs? Jēzus, patiess Dievs un cilvēks, nostājās aci pret aci ar Ponciju Pilātu, laicīgas lielvaras pārstāvi Jeruzālemē. Šķiet, Poncijs Pilāts uzskata, ka viņš ir ļoti veiksmīgi noslēdzis sarunu, kad uzdod jautājumu par patiesību un atstāj telpu, kurā ir Jēzus (18:38). Tomēr tā nav, jo viņš neredz patiesību, kas nākusi miesā – Jēzu. Tas cilvēks, kas stāv nosodīts un visu pamests, ir kaut kas daudz vairāk par ar acīm satveramo.

Bez šeit izceltām lietām, šīs nedēļas lasījumā atkal ir ticības (paļāvības) un šaubu stāsti, prieki un bēdas, uzvaras un nodevības. Vai nav tik pārsteidzoši līdzīgi mūsu pašu ikdienai?

Svētīgu lasīšanu un daudz celsmīgus atklājumus!

(fotoattēlā Ernsta Glika Bībeles tulkojums latviski, avots – Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs)

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: