Izlaist līdz saturam

Ticības atjaunošanas svētki 2014 (6) kaut kas, ko visbiežāk piemirst

by uz novembris 7, 2014

LEGO-Martin-Luther

“Et loquebar de testimoniis tuis in conspectu regum et non confundebar”

„Un es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nekaunēšos” (Ps 119:46) [Šis bija viens no luteriskās  Reformācijas bieži lietotiem Rakstu pantiem]

Pagājušā nedēļā svinējām Ticības Atjaunošanas (Reformācijas) svētkus. Itkā svētki ir pagājuši, tomēr divu iemeslu dēļ biju spiests pārdomu sērijas noslēgumam pievienot vēl vienu daļu.

Pirmkārt, ar šiem svētkiem nenoslēdzas luterāņa ticības dzīve. Gluži pretēji, ar šiem (un vēl svarīgākajiem kristīgā gada svētkiem – Kristus Augšāmcelšanās, Kristus Dzimšanas, u.c.) svētkiem luteriskā kristieša ticības dzīve iegūst atskatu uz pagājušo un dod vīziju tagadnei un nākotnei.

Otrkārt, ir kāda ļoti svarīga lieta, kuru luterāņi ļoti bieži aizmirst, lai arī to nevajadzētu aizmirst. It īpaši tāpēc, ka šī lieta ir katra kristieša ticības dzīves pamatā – Evaņģēlijam (Kristus pestījošajai vēstij) arvien ir jādominē un jābūt pēdējam vārdam mūsu pasludinājumā.

Tā kā nebiju drošs, vai manās pārdomās tas tik tiešām tā bija, tad vēlreiz pievērsos Kristus labajai vēstij.

Kāpēc luterānim ir tik svarīgs Evaņģēlija dominances jautājums?

Pirmkārt, tāpēc, ka tieši par Evaņģēliju un tā skaidrību cīnījās luteriskā Reformācija. Ja pazaudē Evaņģēliju, tad visam pārējam vairs nav nozīmes. Tas, luterisko reformatoru vārdiem, bija jautājums, ar kuru (uz kura) Baznīca pastāv un, bez kura Baznīcas nav.

Otrkārt, Evaņģēlijs nav augstu teorētisku teoloģisku diskusiju objekts, bet skaidrs un nesagrozīts Kristus žēlastības pasludinājums, kas nepieciešams katram grēciniekam. Bez šāda pasludinājuma grēcinieks nevar saprast, kāpēc vispār ir runa par Kristu un Viņa krusta upuri.

Visbeidzot, Evaņģēlija patiesā darbība ir pāri cilvēka saprašanai, tāpēc vidējam apžēlotam grēciniekam (kristietim, t.i., man) tikai retu reizi izdodas notvert šo patiesību, bet visbiežāk nākas paļauties uz Dieva paradoksālo vēsti.

Varētu jau sacīt, ka Evaņģēliju nemaz nevar pazaudēt. Tomēr tā nav. Pazaudēt Evaņģēliju ir gaužām viegli.

Šķiet, vislabākais piemērs būs katrs pats sev. Vai tad katru reizi, kad dzirdam par Kristus dāvanu grēciniekam (man) manī viss pārplūstoši viļņo un uz šī viļņa es kristīgi dzīvoju?

Lai redzētu to, kādam, manuprāt, vajadzētu būt mūsu kristietības dedzīgumam izmantošu kāda cita salīdzinājumu. Kāds luterisks teologs reiz auditorijai līdzībā stāstīja šo Evaņģēlija dedzību, kurai būtu jābūt kristietī. Tas ir kā kad laulātie, kuri pirms laulībām ievērojuši šķīstību, nonāk līdz savai pirmajai naktij. Protams, varētu būt arī kādi izņēmumi, bet parasti šādi divi Dieva svētā laulībā savienoti cilvēki pārplūst ar vēlmi piepildīt savu laulību arī ar miesiskajiem priekiem. Pie tam, laulībā šādi prieki ir Dieva svētīti un pat pavēlēti.

Tātad, cik bieži Evaņģēlija vēsts mūsos rada šādu dedzību pēc Dieva prāta pildīšanas un sava grēcīguma apkarošanas?

Baidos, augstāk aprakstīta dedzība Dieva Evaņģēlija lietas parastam kristietim (piemēram, man) nav pārlieku bieža viešņa. Biežāk ir atgādinājums par Dieva pavēli vai noliegumu, jo man, grēcīgam dažādas emocionālās, intelektuālās u.c. sajūsmas pāriet, bet Evaņģēlijam vajag palikt.

Tātad, ja mums Evaņģēlija vairs nav, tas ir pazudis.

Daļa kristiešu pazaudētu Evaņģēliju mēģina atrast pavēlēs un aizliegumos, tos maskējot ar skaistiem itkā evaņģēliskiem vārdiem. Piemēram, runājot par evaņģēliskām pavēlēm (pats vārdu salikums tāds dīvains!!!).

Tomēr Evaņģēlija trūkums ir tā trūkums, un cilvēciski tas nav atgūstams.

Vienīgā iespēja ir atkal meklēt to Kristū un Viņa darbībā. Jo tur arvien ir Evaņģēlijs, Kristus par tevi un mani, bez mūsu nopelniem, bet no žēlastības. Es ticu, ja mēs nerimstoši šo Evaņģēliju meklējam, tad Dievs mums to Svētā Gara spēkā atkal un atkal dāvā. Vienmēr mēs to nevaram redzēt, bet, ja reizēm gūstam kādu ieskata mirkli, ar to esam iepriecināti ļoti ilgam laikam.

Par to arī vēlējos ieminēties cerībā, ka Ticības Atjaunošanas svētki ir veduši mūs atkal pie Evaņģēlija un tā prioritātes atrašanas.

Jo, ja arvien atceras par Evaņģēliju, kuram jādominē, tad arī svētki nekļūst par pašmērķi vai noslēgumu, bet izceļ galveno svētku avotu – Dievu – un rāda skaidrākos pagātnes atskaites lielumus un dod pareizākos izejas punktus nākotnei.

Lai laiks pēc Ticības Atjaunošanas svētkiem ir interesantu Evaņģēlija meklējumu un atklājumu pildīts!

Vienīgi ticība! Vienīgi žēlastība (Kristus)! Vienīgi Svētie Raksti!

Sola fide! Sola gratia (Christus)! Sola Scriptura!

Pārdomu pirmāotrā, trešāceturtā un piektā daļas.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: