Izlaist līdz saturam

Pirmie

by uz novembris 11, 2014

GUNTIS KALMEŠodien Latvija svin Lāčplēša dienu – Uzvaras svētkus, kad atceramies mūsu vecvecākus un viņu vecākus, kas nosargāja jauno Latvijas valsti pret skaitliski lielāku un labāk bruņotu pretinieku.

Šinī un sekojošajās dienās piedāvājam mācītāja Dr.theol. Gunta Kalmes rakstu par Dievu, valsti un valsts vadītājiem.

Paldies Dievam par mūsu lielajām un mazajām uzvarām!

Pieminiet savus vadītājus ..” (Ebr. 13, 7)

 Moto: „Tēvzemei un Brīvībai”

(Kārlis Skalbe,

uzraksts uz Brīvības pieminekļa)

 Ko mēs zinām un saprotam par sevi?

Ko Brīvības cīņas mums nozīmē šodien? Ja esam godīgi, tad – neko, vai gandrīz neko. Mēs vispār slikti zinām savu vēsturi, un arī neizrādām nopietnu interesi par to. Svarīgāk ir izdzīvot šodien. Mēs daudz ko uztveram kā “dotu”, par ko tāpēc arī tālāk neinteresējamies, bet galvenokārt tikai patērējam. Un tieši tas izklausās paradoksāli, jo vārds “dots” tieši to jau arī izsaka, ka tas ir ticis iedots, pasniegts, dāvāts, nevis vienkārši vienmēr bijis tur, kur to sastopam tagad. Kāds ir to mums sagādājis un devis.

Mēs dzīvojam savā valstī, Latvijas Republikā. Tā tapa nu jau pagājušā gadsimta sākumā, tik daudz mēs visi zinām. Mēs zinām arī dažus datumus un faktus. Tas arī viss. Tā ir visa mūsu vēsturiskā apziņa. Mums nav bijis nedz laika, nedz iespējas, nedz arī īstas iekšējas nepieciešamības iedziļināties vēstures grāmatās, lai izprastu ko vairāk. Turklāt, dīvainā kārtā, tās arī bieži neko vairāk par skaitļiem un faktiem nepasaka. Bet skaitļi un fakti ātri aizmirstas, ja tie nav nepieciešami ik dienas. Notikušā jēga gan paliek prātā.

Kāda tad bija Brīvības cīņu jēga? Lai to saprastu, mums jāielūkojas dziļāk vēsturē. No savas vēstures neziņas atsauksim atmiņā tādus vārdus kā Viesturs, Namejs, Imanta, Kaupo, un tādus notikumus kā kuršu uzbrukumu Rīgai 1210.g. un zobenbrāļu ordeņa kaunpilno iznīcināšanu Saules kaujā 1236.g. Vēl atcerēsimies uzvaru Durbes kaujā 1260.g. Pēc tam? – Gadsimtiem garā pakļautība. Vāci, poļi, zviedri, krievi. Katrs karš – izpostīšana, katra jauna okupācija – apspiešana. Verdzisko pakļautību nomainīja dzimtbūšana. Mēs tāpat palikām bauri, nevāci, inoverci. No Latvijas vēstures rodas iespaids, ka latvietis daudzmaz pārskatāmā laika posmā vienmēr ir bijis zem kāda papēža un zem kāda pātagas. Lappusēm un nodaļām viens un tas pats, tikai gadskaitļi un kaklakungi citi.

Iestāstītā vēsture

700 gadi nav ne septiņi, ne arī septiņdesmit gadu. Tas, kas bija pirms tiem – ir cita ēra, cits laikmets un arī cita civilizācija. Mums reāli pārskatāmajā un nozīmīgajā laikposmā Latvija vienmēr ir bijusi kādas citas valsts sastāvdaļa, province vai guberņa, Latvijas vēstures laikmetus tāpēc raksturo ar tās kungu laikiem. Vācu, poļu, zviedru, krievu laiki. Kad pienāks latvietim tie laiki? Mēs allaž esam bijuši kāda kalpi, kāda dzimtīpašums. Vienmēr “zem” kāda. Grūts un netīkams secinājums.

Bet tāds secinājums var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr nedomājot sekojam tam, kas mums ir ticis iestāstīts, proti, – ka mūsu vēsture ir pakļautības, verdzības un dzimtbūšanas vēsture. Tā apgalvodami, mēs cenšamies sevī un citos izraisīt līdzjūtību, par kuru savukārt domājam, ka tā izraisīs patriotiskas jūtas. Iznākums bieži vien diemžēl ir pretējs. Līdzjūtībai, kā zināms, ir visai īss mūžs. Lepnumam par sasniegumiem – krietni garāks. Minētais vēstures skaidrošanas veids mūsos visdrīzāk atstāj mazvērtības kompleksu un vēlēšanos novērsties no netīkamām lietām, kas notikušas ar mūsu tautu, kas faktiski nozīmē distancēšanos arī no mūsu vēstures vispār. Labākajā gadījumā minētais populistiskais aizspriedums ir tikai puspatiesība, kas kā zināms, dažreiz mēdz būt sliktāka par klajiem meliem.[1]

Tas, ko parasti nezinām un neapjēdzam

Līdzās Saules kaujai bija arī Durbes kauja 1260.g., kurā mūsu senči sakāva vācus tik smagi, ka sacēlās dažas no viņu jau pakļautajām tautām, prūšus ieskaitot. Līdz 1351.g. Livonijas ordenis kaujās zaudēja 117.000 karavīru, no tiem 6 ordeņa mestrus, 49 hercogus, 49 baronus un 11.000 bruņinieku. Uz Lietuvu aizgājušo zemgaļu pēcteči sakāva vācus 1410.g. pie Tanenbergas. Mēs esam bijuši visnotaļ dumpīgi pret saviem apspiedējiem. 19.gs vien latvji sacēlās 1802., 1805., 1823., 1830., 1844., 1863., un 1899.g.[2] Utt., utjpr. arī citos gadsimtos. Tas nu ir mūsu vēsturnieku uzdevums – atklāt šos mūsu vēstures līdz šim maz vai nepietiekoši zināmos faktus un no tiem izrietošos svarīgos secinājumus savai vēsturiskajai pašapziņai un pašcieņai.

[1] Latvju vēsturnieks Arveds Švābe izskaidro šī mīta izcelsmi. Kā vācu juridiska doktrīna tas ir parādījies 18.gs trīsdesmitajos gados lai atspēkotu latviešu apsūdzības par tiem nodarītām pārestībām. Šis mīts saka, ka „dzimtbūšana Baltijā nodibināta iure belli („pēc kara tiesībām”) jau 13.g.s. („bei der ersten Eroberung dieses Landes” – „pēc šīs zemes ieņemšanas”) un ka nevāci „pēc savas izcelšanās, dabas un stāvokļa” nav brīva kārta, bet radīta tikai vergu darbiem .. Ar liberālā vācbaltu vēsturnieka Johana Rūtenberga (1802.-64.g.) grāmatas Geschichte der Ostenseeprovinzen (1859.-60.g.) starpniecību šī mācība par 700 g. ilgo verdzību ieviesās arī latviešu rakstos”. Latviešu Vēstures uzdevumi// Arveds Švābe, Straumes un Avoti, II, (Lincoln: Pilskalns, 1963), 70.-73., 1940.g. Rīgas faksimilizdevums.

[2] Visvaldis Mangulis Latvia in the Wars of the 20th Century, (N.J.: Cognition Books, 1983, 3-5.

Raksta otrā, trešā un noslēdzošā daļa.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: