Izlaist līdz saturam

Pirmie [1.turpinājums]

by uz novembris 12, 2014

GUNTIS KALMEVakar (11.novembrī) Latvija svinēja Lāčplēša dienu – Uzvaras svētkus, kad atceramies mūsu vecvecākus un viņu vecākus, kas nosargāja jauno Latvijas valsti pret skaitliski lielāku un labāk bruņotu pretinieku.

Šinī Latvijas nedēļā piedāvājam mācītāja Dr.theol. Gunta Kalmes rakstu par Dievu, valsti un valsts vadītājiem.

Paldies Dievam par mūsu lielajām un mazajām uzvarām!

Pieminiet savus vadītājus ..” (Ebr. 13, 7)

 Moto: „Tēvzemei un Brīvībai”

(Kārlis Skalbe,

uzraksts uz Brīvības pieminekļa)

 Pretestības vēsture

Mūsu vēsture ir ne tikai okupāciju un paverdzināšanas, bet daudzkārt vairāk arī brīvības alku un pretošanās vēsture. Ne velti vēsturnieks Uldis Ģērmanis sacīja, ka „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[1] Ja tas tā nebūtu bijis, tad 1918.g. neviens nedz gribētu, nedz arī spētu veidot un aizstāvēt Latvijas valsti. Latvijas valsts kā mūsu tautas brīvības alku iemiesotāja bija gadsimtiem ilgi briedusi un augusi mūsos pirms tā piedzima. 1919. – 1920.g. Brīvības cīņas nebija ne pirmās, nedz arī pēdējās mūsu atbrīvošanās gribas izteicējas.

Brīvības cīņu nozīmi var izteikt pavisam īsi. Mēs beidzot ieguvām brīvību. BRĪVĪBU. Mēs izcīnījām savu valsti. SAVU VALSTI. Mēs kā tauta radījām vēsturisku precedentu. Notika brīnums. Tauta, kura pēc visas cilvēciskās loģikas bija lemta iznīcināšanai, asimilācijai, pārmalšanai, piepeši sevi pieteica kā neatkarīga valsts. “Latvijas ienaidnieki gaidīja tās neveiksmi, un draugiem bija lielas šaubas par tās izdzīvošanu. Tomēr Latvija uzplauka. Piecos gados, bez nozīmīgiem aizņēmumiem vai ārzemju palīdzības, 1914.g. dzīves standarts tika pārsniegts.”[2] Nākošajos 15 gados mēs ierindojāmies citu Eiropas valstu vidū un saimē. Kā tas bija iespējams? Tāpēc, ka tā beidzot bija pašu zeme, – savējā, mūsējā. Un darbs priekš sevis, savējiem, savējības.

Gadsimtiem ilgā apspiešana ir mūs ļoti maitājusi. Šķiet, tikai mēs tā sakām par sevi: “latvietis latvietim latvietis”. Tai pat laikā apspiešana bija arī mūsu tautas pretestības gribas atsperes saspiešana. Reiz, labvēlīgos apstākļos atbrīvojusies, tā atliecās ar milzu spēku. Mēs ilgi briedām un rūgām. Mēs ilgi cietāmies un “griezām zobus”. Katra apspiestība neizbēgami liek uzdot jautājumu – kas es esmu, ka tieku nicināts, neieredzēts, pakļauts? Vai man vienmēr tādam jābūt? Tas radīja sīkstumu un latvieša ziemcieša dabu – izturēt! Mēs bijām un palikām mēs paši. Ar ko izskaidrot mūsu etniskās identitātes saglabāšanās fenomenu? Tautas dainas? Tradīcijas? Pagāniskās reliģijas sīkstums? Vācu imperiālisma neasimilējošais raksturs? Jeb vai tomēr Dieva gādība un providence?

Izmantotā iespēja

Nelielīsim paši sevi, bet uzklausīsim, kā šos notikumus vērtē ārzemju vēsturnieki: “1914.g. būtu bijis neiespējami paredzēt vai un kurā brīdī Baltijas nacionālistu prasības pēc autonomijas cara impērijas sastāvā taptu par aicinājumu uz neatkarību. Kara sākšanās starp Vāciju un Krieviju likvidēja mierīgas evolūcijas iespēju impērijā. Ja Krievija uzvarētu karu, diez vai būtu notikusi kāda piekāpšanās pakļautajām tautām. Vācu uzvara gandrīz pilnīgi noteikti iesaistītu Baltijas provinces un Lietuvu ciešākā saiknē ar Reihu. Tikai daži varētu minēt 1914.g., kura lielvara uzvarētu. 1918.g., pēc gadu desmitiem aizturēta progresa, igauņi, latvieši un lietuvieši piepeši redzēja iespēju tapt par saimniekiem savā namā.”[3]

1918.g. Dievs mums tiešām deva unikālu iespēju. Un mēs to pratām izmantot. Mums trūka ieroču, munīcijas, apgādes, starptautiskā atbalsta, bet netrūka drosmes, apņēmības un uzdrīkstēšanās. Starp alternatīvām – monarhistiskā Krievija, ķeizariskās Vācijas province, LPSR Padomijas sastāvā – mēs izšķīrāmies pareizi – mēs izvēlējāmies sevi! Mēs atraidījām “laipno” piedāvājumu atkal būt citu aizgādībā un pakļautībā. Mēs cīnījāmies savās uniformās, zem saviem karogiem un par saviem mērķiem. Mēs karojām kā pret vieniem, tā otriem, tā trešiem. Mūsu valstsvīri un diplomāti prata izlauzt savu ceļu arī starptautiskajā jomā. Ar kaimiņu (igauņu, lietuvju un poļu) un Sabiedroto (angļu, franču) atbalstu mēs uzvarējām savus pretiniekus un izcīnījām savu valsti. Beigu beigās mēs pat pieteicām karu Vācijai 26.11.1919.g. un izdzinām tās karaspēku. Mēs patriecām arī sarkanos un Krievija 11.08.1920.g. bija spiesta noslēgt miera līgumu ar mums un “uz mūžīgiem laikiem” atteikties no pretenzijām uz Latviju. Tiem, kuri gribēja mūs joprojām turēt par “bauriem” vai padarīt par “ražošanas spēkiem”, lai iejūgtu ražošanas attiecībās par labu “komunisma gaišajai nākotnei”, nu nācās samierināties ar Latvijas valsts eksistenci.

Tā beidzās mūsu rāpus eksistence – dzīve uz ceļiem. Beidzot mēs bijām brīvi. Brīvi. Kā tauta. Kā valsts. Kā tas bija iespējams?

Varoņi un vadoņi

Jā, beidzot mums bija doti labvēlīgi vēsturiskie apstākļi. Neapšaubāmi, paša Dieva dāvāti. Bet apstākļi vieni paši vēl neko neveido. Ir vajadzīgi kādi, kuri tos pamana, kuri iedomājas, kuri uzdrīkstas domāt lielas un augstas domas, kuri uzņemas iniciatīvu, risku un atbildību, visbeidzot – kuri sauc un iet cīņā. Par neiespējamu lietu mēdz sacīt: “to var pateikt, bet to nevar izdarīt!” Vajadzēja drosmīgu sirdi un prātu, lai pieteiktu Latvijas valsti. Bet līdzās sirdij un prātam vajadzēja būt arī muskulim, kas prastu par sacīto arī pastāvēt. Vajadzēja valstsvīrus, politiķus un diplomātus, bet bija nepieciešami arī karavīri un virsnieki. Un visus viņus uzreiz. Vajadzēja tādus un tos, kuri uzupurēsies, kuri būs pirmie.

Savulaik militārajā mācībā man skaidroja, ka pirmajā uzbrucēju ķēdē krīt līdz 80%, otrajā līdz 50% un trešajā – līdz 20%. Nevienam karavīram tas nav nekāds noslēpums. Kādiem no latvju karavīriem vajadzēja būt pirmajiem. Kādiem no virsniekiem vajadzēja viņus vest kaujā – arī pirmajiem.

[1] Uldis Ģērmanis, Latviešu Tautas Piedzīvojumi (R.: Zvaigzne, 1991), 250.

[2] Turpat, 68.

[3] John Hiden  and Patrick Salmon  The Baltic Nations and Europe. Estonia, Latvia and Lithuania in the Twentieth Century, London and NY., Longman, 1991, p. 25

Raksta pirmā, trešā un noslēdzošā daļa.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: