Izlaist līdz saturam

Pirmie [2.turpinājums]

by uz novembris 13, 2014

GUNTIS KALMEAizvakar (11.novembrī) Latvija svinēja Lāčplēša dienu – Uzvaras svētkus, kad atceramies mūsu vecvecākus un viņu vecākus, kas nosargāja jauno Latvijas valsti pret skaitliski lielāku un labāk bruņotu pretinieku.

Šinī Latvijas nedēļā piedāvājam mācītāja Dr.theol. Gunta Kalmes rakstu par Dievu, valsti un valsts vadītājiem.

Paldies Dievam par mūsu lielajām un mazajām uzvarām!

Pieminiet savus vadītājus ..” (Ebr. 13, 7)

 Moto: „Tēvzemei un Brīvībai”

(Kārlis Skalbe,

uzraksts uz Brīvības pieminekļa)

 Varoņi un vadoņi [turpinājums]

Sociologi zina sacīt, ka normālā sabiedrībā ir apmēram 2 – 8% līderu – tie, kuri virza sabiedrību uz priekšu, kas neļauj tai “iebuksēt”. Ja kādai sabiedrībai šī “kritiskā masa” pietrūkst, tā iet bojā, neskatoties uz citiem, pat visai labvēlīgiem nosacījumiem. Līderi ir tie, kuriem ir “par šauru”, kuriem esošie sabiedrības “griesti” ir par zemu, kuriem nepietiek tikai ar daudzmaz nodrošinātu eksistences vilkšanu, kuru alkas pēc kā lielāka un nozīmīgāka nevar klusināt ar “saprātīgiem” argumentiem. Viņi smok mietpilsoniskā vidē, viņus žņaudz maziskums, sīkumainība un bezjēdzība. Viņi nealkst pēc “apmiera svētlaimes”[1]. Tāpēc visbiežāk viņi arī nebīstas nāves. Viņi bīstas no dzīves – tukšas, liekas, izšķiestas, nevienam tā arī īsti nevajadzīgas. Viņus saista pārpersoniskas vērtības, ne privātas ērtības. Viņi ir tie, kuri visasāk izjūt to, ka cilvēks ir izredzēts kam vairāk kā tikai ēst, gulēt, strādāt, vairoties. Ne velti dižākais no viņiem – Kungs Kristus – sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4, 4).

Viņi ir tie, kuri vissāpīgāk pārdzīvo cilvēka divējību. Cilvēks ir ņemts no zemes, tāpēc pēc krišanas viņa grēcīgās “miesas svars” viņu arī velk atpakaļ “pie zemes”. Zemišķās intereses un ikdienas vajadzības bieži ņem virsroku pār cildenākiem sapņiem un nodomiem. Bet Dievs viņā iepūta savu garu, un tas neļauj viņam iestigt sevī. Tas liek būt nemierā ar esošo un gribēt vairāk, augstāk, dziļāk un tālāk. Tā visa mūsu dzīve bieži izvēršas par cīņu pret mūsu gara “aptaukošanos”, lai tikai varētu īstenot savu izredzētību, mūža aicinājumu. “Cilvēks šajā pasaulē jūtas nevien tikai kā skatītājs un baudītājs, bet arī kā kāda mandāta nesējs, kā kādas pilnvaras izpildītājs un tam nav miera un laimes, ja tas to nevar izpildīt.”[2]

Apustulis Pāvils par cilvēka misiju liecina: “mēs esam Dieva darba biedri” (1. Kor 3, 9). Tā nav dievbijīga frāze. Tā ir cilvēka augstākās un cēlākās misijas apziņa, tās definīcija. Dievs var savus mērķus sasniegt arī bez cilvēkiem. Bet visbiežāk Viņš izvēlas kādus savu lielo nodomu īstenošanai. Tiem Viņš liek spēt neiespējamo un varēt paveikt milzu lietas. Mozum nelīdzēja atvainošanās, ka viņš ir jau pensijas vecumā. Dievs neuzklausa un nepieņem mūsu činkstīgos un mīkstmiesīgos: “nevaru, nespēju, negribu.” Dievs mums liek pārvarēt sevi, jo ir radījis mūs varēšanai. (Šķiet, ka latvju vārdi Valdis, Visvaldis un Varis utml. izsaka šo pašu centienu.) Un varēšanas dvīņu māsa ir brīvība.

Brīvība

Kad jautājam: “kas ir brīvība?”, tad visbiežāk lietojam negatīvu definīciju, skaidrojumu vai aprakstu. Brīvība tad tiek saprasta kā neatkarība. Neatkarība no traucēkļiem, šķēršļiem. Kad man neaizliedz domāt, runāt, gribēt un dzīvot kā mana sirdsapziņa un ticība man liek. Brīvība šādā nozīmē ir neierobežots plašums. Dzīve bez nevajadzīgi smagiem, idiotiskiem šķēršļiem un traucēkļiem, kas liegtu īstenot jēgpilnu dzīvi. Bet pozitīvi brīvību var definēt kā spēju īstenot savu aicinājumu, misiju, dzīves lieluzdevumu.

Cik tālu sniedzas mūsu acu skatiens? Pilsētā – līdz pretējam namam, laukos – līdz mežmalai, ceļa līkumam, nākošam ciematam. Bet jūrā, debesīs un kalnos – skatam nav ierobežojuma – tas ietiecas tik tālu, cik vien tas pats spēj sniegties – visbiežāk līdz pat horizontam. Cilvēki “saslimst” ar jūru, kalniem un debesīm. Un nevēlas no tā tapt “dziedināti.” Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir plašums, kas atbalsojas mūsu dvēseles dzīlēs un rauj mūs ārā no mūsu seklības un sīkumainības. Šķiet, ka viss nenozīmīgais un tukšais ir atstāts tur – lejā vai krastā. Un gribas dzīvot vienīgi un tikai ar šo plašuma, brīvestības sajūtu un dāvanu. Kas reiz to ir piedzīvojis, nespēj to aizmirst, bet alkst pēc tā aizvien no jauna – kad atkal kalnos, debesīs vai jūrā? Kad atkal brīvībā? Tas, kurš nav to piedzīvojis, nespēj to saprast, bet redzot stāstītāja sajūsmu un aizrautību, sāk pārdomāt par kādas plašuma dimensijas trūkumu savā dzīvē.

Mūsu inteliģence mums jau kādu gadsimtu dažādi bija stāstījusi par brīvību un pašnoteikšanos. No sākuma mēs bijām piesardzīgi. Daži boļševisma apmātie gribēja tikai “brīvu Latviju brīvā Krievijā.” Andrievs Niedra nespēja atraisīties no vācietības. Vajadzēja nākt tādiem cilvēkiem kā Jānim Čakstem, Kārlim Ulmanim, Zigfrīdam Meirovicam, Oskaram Kalpakam, Frīdriham Briedim u.c. – kuri iepretim “reālpolitiskajam” spēku samēram spēja izvēlēties mūs pašus. Kuri uzdrīkstējās gribēt brīvību. Viņi bija pirmajā brīvības karavīru ķēdē.

Brīvības etalons

Šodien mēs pret viņiem šad un tad savas neziņas un neizpratnes dēļ mēdzam attiekties pat kritiski vai paraustīt plecus. Tā ir mūsu pašu ignorance. Vienu iemācīsimies paši un mācīsim saviem bērniem – viņi bija pirmie!

Kad pārlūkojam viņu sniegumu un varēšanu, tad nevilšus gribas izsaukties – kā cilvēks var spēt tik daudz? Mēs tā sev jautājam tāpēc, ka esam ieraduši domāt par cilvēku “mehāniski” – kā par kādu demogrāfisku vienību, kas ir tikai skaitlis statistiskā, nebeidzamā ciparu rindā. Mēs apzogam paši sevi, kad iemācāmies un pieradināmies domāt par cilvēku rātni, mēreni, prognozējami, neko īpašu no viņa un viņa dzīves snieguma tā arī nesagaidot. Parasti dzīvojam pakļaujoties un rēķinoties ar apstākļiem, jo tā dzīvot ir “reāli.” Tā arī ir normāla dzīves gaita, bet tikai līdz tam brīdim, kamēr nenotiek kas galējs. Tad ar kaunu atklājam, ka nespējam stāties briesmām pretī, ka apmulstam, apjūkam, ka mūs paralizē bailes.

[1] Jēdziens no Morisa Meterlinka (1862-1949) lugas “Zilais putns” seklas pašapmierinātības apzīmēšanai.

[2] Pauls Jurēvičs, Nacionālās dzīves problēmas, (R.: Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1936), 184.

Raksta pirmā, otrā un noslēdzošā daļa.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: