Izlaist līdz saturam

Pirmie [noslēgums]

by uz novembris 14, 2014

GUNTIS KALMEAizaizvakar (11.novembrī) Latvija svinēja Lāčplēša dienu – Uzvaras svētkus, kad atceramies mūsu vecvecākus un viņu vecākus, kas nosargāja jauno Latvijas valsti pret skaitliski lielāku un labāk bruņotu pretinieku.

Šinī Latvijas nedēļā piedāvājam mācītāja Dr.theol. Gunta Kalmes rakstu par Dievu, valsti un valsts vadītājiem.

Paldies Dievam par mūsu lielajām un mazajām uzvarām!

Pieminiet savus vadītājus ..” (Ebr. 13, 7)

 Moto: „Tēvzemei un Brīvībai”

(Kārlis Skalbe,

uzraksts uz Brīvības pieminekļa)

 Brīvības etalons [turpinājums]

Kara apstākļos uzbrucējam ir pārsteiguma priekšrocības. Aizstāvim tad nu ir izšķirīgi, cik ātri viņš spēs mobilizēt savu karaspēku. Atsevišķa cilvēka gadījumā ir svarīgi, cik ātri viņš spēj attapties, koncentrējot savu enerģiju, gribasspēku, savus intelektuālos resursus no savas dvēseles attālākajiem nostūriem. Vēl svarīgāk ir tas vai viņš spēj momentā pārvarēt ieradumu pakļauties, paklausīt autoritātēm, nosacījumiem, noteikumiem, apstākļiem un būt gatavam neierastiem risinājumiem. Vai spējam sevī atraisīt eksplozīvu enerģiju vai ilgstošu izturību? Mirkļa kolosāla dvēseles piepūle ir nepieciešama, ja ir bijis jāpārvar īslaicīgas briesmas. Savādāk tas ir karā, kad varonība tiek pieprasīta teju vai katru brīdi.

Kad runājam par Brīvības cīņām, tad atceramies un godājam to dienu varoņus. Kāpēc tieši viņus un ne “ierindas”, vidusmēra cilvēkus, kas taču bija absolūtais vairums? Kāpēc tik “nedemokrātiski”? Tādēļ, ka varonis ir dzīvs uzvaras iemiesojums pār ikkatram piemītošo cilvēcisko nespēku, nevarību, gļēvumu, bailēm utml. Ja uzvara ir notikusi šajā cilvēkā, tad viņa var notikt arī citos, arī manī un Tevī! Ja mums ir varoņi, tad mēs uzvaram. Viņi ir uzvaras garants. Brīvības etalons ir varonis, nebrīves – vergs, mietpilsonis. Tāpēc varoņu klātbūtne ir būtiska. Atēnieši savai uzvaras dievietes Nīkes statujai nocirta spārnus, lai tā nepamestu viņu pilsētu. Kā mēs varētu paturēt savas tautas varonības pieredzi, lai to neaizrautu laiku vēji?

Varoņu piemiņas jēga

Mēs parasti sakām – saglabāt viņu piemiņu. Ko tas nozīmē? Kopt viņu kapu vietas, pieminekļus, iedzīvināt viņus literatūrā un mākslā. Tas atbild uz jautājumu – “ko darīt?”, bet ne – “kā, ar kādu attieksmi to veikt?”

Lasot un pārdomājot varoņa veikto, vai satiekoties ar dzīvajiem, nereti pārņem neērtības sajūta pašam par sevi, – par lieluma, brīvības, cildenuma dimensijas trūkumu sevī. Pats sev tad jūties lieks, nenozīmīgs un nevajadzīgs. Sīkajam un mietpilsonim mūsos ir grūti panest varonību citā. Ko darīt? – Izturēt, tā iegūstot sev grūtas un neērtas pārdomas un secinājumus vai novērsties un aiziet, lai nemocītu sevi ar “nevajadzīgiem” jautājumiem? Bet, ja nav iespējams izvairīties? Tad varoņos tiek meklētas cilvēciskas nepilnības, trūkumi un grēki. Un tā kā viņi ir tikai cilvēki, tad tos ir iespējams arī atrast vai nenozīmīgos pārspīlēt. Tad ir iespējams atviegloti nopūsties: “re, tāds pats kā es!” Mans filosofijas vēstures pasniedzējs reiz mums, saviem studentiem, jokojot sacīja: “izcilo filosofu netikumus jūs jau esat apguvuši, tagad atliek tikai apgūt viņu tikumus.” Mūsu netikumi nepadara mūs tuvākus varoņiem, tikumi gan.

Otra iespēja kā “tikt galā” ar varoni, ir viņu “noslavēt”, padarot par elku. Tad, sastopot viņos ikdienišķumu, jūtamies vīlušies, jo esam viņos meklējuši pašu radītās stīvās shēmas. Abas reakcijas – vai nu nolaist varoni līdz savam līmenim, vai padarīt viņu par pusdievu, ceļas no sīkas un maziskas dvēseles, jo abos gadījumos nav nepieciešams viņam līdzināties. Pirmajā gadījumā nevajag, jo mēs jau esam līdzīgi, un, “ja tik es labi gribētu, tad es arī spētu .. “ (bet tu nespēj vis; tu nemaz negribi un arī nemaz nespēj tā gribēt!), otrajā gadījumā nevajag tāpēc, ka dievi ir dievi, ne cilvēki, tā teikt – cita veida būtne, kuriem līdzināties ir neiespējami.

Jautājums

Ko darīt? – visu, lai varoņu piemiņa mūs uzrunātu, neliktu mierā mūsu mietpilsonību, rautu mūs ārā no pašapmierinājuma, iedomības, snobisma, lielības un tukšuma. Ja mums paliek neērti par savu seklumu, ja pārdzīvojam “psiholoģisko diskomfortu” viņu varonību pieminot – tad viņi joprojām veic savu uzdevumu. Viņi sargā mūs no mums pašiem un liek raudzīties pāri par savu ikdienību, pār “nesvēto trīsvienību” – “es, man, mans”. Tāpēc publicists un vēsturnieks Visvaldis Lācis raksta: “Tās garīgās vērtības, kuras ir radījuši nacionālo partizānu pretestība milzīgas lielvalsts varai, var palīdzēt mums saskatīt to, ko mēs vēl neesam saskatījuši sevī un savā tautā un parādīt mums vienmēr ejamu ceļu un vienmēr sev acu priekšā turamus mērķus katram sava rakstura pilnveidošanai.”[1] To pašu varam pamatoti attiecināt arī uz Brīvības cīnītājiem, kuri bieži bija citātā minēto partizānu tēvi un vectēvi.

Ne velti Sv. Raksti saka: “Pieminiet savus vadītājus..”, jo viņi ir Dieva dāvana. Ja Sv. Raksti ko saka – šajā gadījumā “pieminēt”, tad tā vairs nav izvēles lieta, bet gan pavēle. Mums pašiem par labu, par celsmi un par svētību.

[1] Visvaldis Lācis “Varoņu pēdas vienmēr paliek”// Uz ežiņas galvu liku. Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, 1. grāmata, Rīga, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība, Apgāds “Daugava”, 1993., 24.lpp.

Raksta pirmā, otrā un trešā daļa.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: