Es zinu, ka Dievs man ir tuvu
Šādus vārdus Leipcigā sacīja kāds vīrietis pēc savām kristībām. Kāpēc esam pievērsuši savu uzmanību šim gadījumam? Jo vīrietis, kas tos teica nav gluži līdzīgs daudziem, mums pierastiem kristītiem pieaugušiem. Šis vīrietis, viņa sieva un vēl divi jaunkristītie ir irāņu (persiešu) bēgļi, kas pārgājuši no islāma kristietībā.
Protams, katrs atgriezies (grēkus un žēlojis un kristīts) cilvēks ir liela Dieva dāvana un brīnums. Tomēr islāmā esošajiem pāriet kristietībā ir grūti, jo islāma mācība ir pret kristietību, šķietami pat kristietību atmaskojot. Tādējādi musulmanim ir jāpārvar liela iekšēja (nereti arī ārēja) pretestība, lai spertu izšķirošo soli. Pieļauju, arī ateisma ticīgajiem arī tas nav viegli, jo viss sekulārā humānisma ideoloģiskais pamats ir veidots pret ticību Dievam.
Paldies Dievam un misionāriem, kas strādā šādu brīnumu īstenošanai!
Ir interesanti lasīt par to, kādas atšķirības starp islāmu un kristietību minēja šis nupat par kristieti kļuvušais irānis un viņa tautieši. Runātāji norādīja, ka islāmā Dievs ir arvien ir dusmu pilns un gaida, kad cilvēks pieļaus kļūdu, pakritīs, kamēr kristietībā Dievs ir tuvu, Viņš ir draugs.
Vai tā ir maza lieta?
Vairāk par notikumu angļu valodā – http://blogs.lcms.org/2014/former-muslims-baptized
![Laulība: starp Radīšanu un Mūžību [15]. Kādai būtu jābūt sievas attieksmei pret vīru? (II daļa.)](https://gudribassakums.files.wordpress.com/2012/07/gredzeni1.jpg?w=150&resize=200%2C200)
