Izlaist līdz saturam

Nianse vērtējumā par vardarbību reliģijas vārdā, islāms

by uz janvāris 21, 2015

Bible_Koran_xlargeŠī gada 7.janvāra un sekojošo dienu notikumi Francijā daudziem liek uzdot jautājumus par vardarbību reliģijas vārdā. Dažādu viedokļu gūzmā vērojams ar reliģiju mazāk pazīstamu cilvēku apjukums.

Satraucoši ir dzirdēt un lasīt virspusīgus un vienā otrā gadījumā – kļūdainus viedokļus, ka visas reliģijas mudina uz vardarbību. Lai kaut nedaudz mazinātu nevajadzīgu virspusību un pārsteidzību šajā lietā, pievēršamies jautājuma apskatei aktuālākajām reliģijām – kristietībai un islāmam.

Ieskats islāma priekšstatos gūts no Dr. Marka Gabriēla grāmatas „Jēzus un Muhameds” (Mark A.Gabriel, Jesus and Muhammad, Lake Mary, Fl: Charisma House, 2004), kuras autors audzis islāma vidē, 30 gadus piecreiz dienā pildījis islāma lūgšanu ritus, zina no galvas Korānu un pasniedzis vienā no islāma pasaules vadošajām universitātēm Kairā. Daudzu neatbildētu garīgu jautājumu dēļ, viņš ir konvertējies kristietībā un sniedz īpaši izsvērtu abu reliģiju salīdzinājumu.

Pirms pievērsties jautājumam par vardarbību reliģijas vārdā, domāju, ir ļoti būtiski divi M.Gabriēla piedāvāti metodoloģiski norādījumi. Pirmkārt, par nevienu reliģiju nevajag spriest pēc to dažādajiem (īpaši – radikālajiem) sekotājiem. Vismaz no tāda skatu punkta nevajag izdarīt tālejošus un galējus secinājumus. Otrkārt, ir svarīgi apzināt reliģijas avotus un tieši tajos meklēt nopientākos vērojumus, jo reliģiju piekritēji mainās, bet reliģijas mācība (vismaz abās apskatāmajās reliģijās) vairs nē. Jautājumā par islāmu M.Gabriēlam ir tieši tāds ieskats un pieredze, tāpēc augstāk minētā grāmata ir ar lielu vērtību katram, kurš interesējas par islāma būtību un dziļākajām niansēm.

Sekojot šādai loģikai, būtu pāragri spriest par islāmu no 7.janvāra un sekojošo dienu traģiskajiem notikumiem, tāpat kā ir pārsteidzīgi par kristietību spriest no krusta kariem vai 2011.gada jūlija terora akta Norvēģijā, kura īstenotājs daļu savas argumentācijas neziņas pēc vai melīgi maskēja ar kristietību.

Kas tad ir islāma mācība par vardarbību reliģijas vārdā?

Šis jautājums ir īpaši interesants, jo mūsdienās sastopami divi noteicošie islāma pārstāvju viedokļi šajā sakarā. Pirmie ir miermīlīgie, kuri apgalvo, ka islāms ir miera reliģija, kamēr otrie – reliģijas vārdā iznīcina citu uzskatu paudējus un arī atšķirīgus viedokļus padošus ticības māsas un brāļus. M.Gabriēls (galvenokārt savas grāmatas 13.nodaļā) norāda, ka Korāns tik tiešām piedāvā materiālu miermīlīgākiem un kareivīgākiem pieejas modeļiem. Šķietami, katram pēc intereses un vajadzības. Tomēr, ir kāds aspekts, kuru viens otrs (pat islāma ticīgais!) neņem vērā. Proti, Korānā, kurā vairākas lietas dažādās vietās ir apskatītas savstarpēji pretrunīgi, ir dzelžaini evolūcionisks interpretācijas likums, proti – jaunākas atklāsmes interpretē senākas.

Kā tad ir ar vardarbību?

Sākotnēji Muhameds dzīvoja Mekā, bija monoteisma reliģijas minoritātes vadītājs politeisma vidē un pauda miermīlīgu viedokli. Arī tā laika atklāsmes viņam mācīja miermīlīgus uzskatus. Savukārt, pārbēgot uz Medīnu un kļūstot par vairuma valdnieku, Muhameds un viņa saņemtās atklāsmes kļuva arvien striktākas, vardarbīgākas un uzspiedošākas. Muhameds nevien vairs nepauda miermīlību un toleranci, bet mudināja uz cīņu reliģijas jomā un arī pats aktīvi piedalījās kara darbībā. Lai arī atsevišķos gadījumos vēlāk Muhameds ir izrādījis kādu pretimnākšanu cilvēkiem, kuri pieņēmuši islāmu, šīs pēdējās – svēto karu atbalstošās atklāsmes – viņš nekad nav atcēlis. To nav darījuši arī viņa sekotāji. Pie tā ir vēl viens svarīgs aspekts, kas vardarbīgu metožu lietošanu islāma izplatīšanā padara vēl aktuālāku – tieši nāve cīņā par reliģijas lietu ir vienīgais drošais veids kā nokļūt paradīzē. Otrs, tā sakot, šīs zemes (laicīgais) akcents svētajam karam ir attaisnojums uz svētā kara laikā iegūtu laupījumu (nekustamu un kustamu, tai skaitā, cilvēkiem – vergiem).

Pieturoties pie Korāna un citiem islāma vēstures avotiem M.Gabriēls izdara secinājumu, ka svētais karš – vardarbīga islāma izplatīšana – ir islāma mācībā un, balstoties islāma principos, nekad nav atcelts vai mainīts.

Protams, ne M.Gabriēls ne šīs pārdomas neapgalvo, ka visi musulmaņi ir asinskāri un vardarbīgi nāvinieki. Daudzi musulmaņi ir paraugs sabiedrības dzīvē un personīgo īpašību ziņā. Te ir runa par islāma reliģijas kodolu attiecībā uz jautājumiem par vardarbību reliģijas izplatīšanu.

Tālāk pārdomu daļa par kristietību un noslēgums.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: