Izlaist līdz saturam

Nianse vērtējumā par vardarbību reliģijas vārdā, noslēgums

by uz janvāris 23, 2015

Bible_Koran_xlarge

Šinī vietā prasīt prasās kāda būtiska piebilde.

Lai arī Kristus ir noliedzis reliģiski motivētu cīņu ar ieročiem, Viņš nav noliedzis laicīgu cīņu kā tādu. Kristietība nav pacifisms. Diemžēl grēcīgā pasaule nevar un nevarēs līdz tās galam iztikt bez fiziska spēka pielietojuma. Kristīgajā skatā uz laicīgo cīņu gan primāri ir runa par aizsardzību, nevis uzbrukumu. Protams, viskristīgāk ir nepretoties miesīgi (ar ieročiem), bet ir vairāki līmeņi, kuros kristiešiem ir iespējams pretoties. Uzreiz gan jāatkārto, ka nemilitāra pretošanās ir atkal jau īstais kristīgās cīņas veids. Labākais piemērs ir pats Kristus, kad Viņu bez iemesla sita kalps sinedrija priekšā (Jņ 18:23), Viņš savam pāridarītājam aizrādīja ar vārdu.

Arī tā ir pretestība un cīņa, tikai ne ar miesīgiem līdzekļiem. Šajā situācijā ļoti svarīga ir nosacījums, līdz kuram kristietis var sadarboties ar laicīgo pasauli (valdību), kuru apustuļi apliecināja sava laika Palestīnas pašpārvaldes valdītājiem (Apd 5:29, sal. 4:19): „Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”. Tā arī ir skaidra reliģijas brīvības robeža, kuru kristīgā mācība aizstāv. Tātad, kristiešiem ir tiesības aizstāvēt sevi pret apspiedēju un agresoru (nevis uzbrukt citiem), arī ar ieročiem. Tomēr tas ir garāks temats, kas neattiecas uz apsakatāmo jautājumu un kuru šajā rakstā nav iespējams apskatīt izvērstāk.

Tātad, islāma un kristietības salīdzinājumā jautājumu par vardarbību reliģijas mērķu sasniegšanai iegūstam pilnīgi pretēju ainu. Ja islāmā sākotnēji valdīja miermīlīgie toņi, tad šīs mācības apkopošana ir noslēgusies ar svētā kara akceptu, paradīzes apsolījumu svētā kara dalībniekiem un šajā dzīvē pieejamu svētā karā gūtu laupījumu. Savukārt kristīgā mācībā, ja sākotnēji Bībelē rodama svētā kara ideja, tad tā pazūd jau Vecās Derības otrā pusē un nemaz vairs nav atrodama Jaunajā Derībā. Vēl vairāk, Jaunās Derības pamatā ir tuvākmīlestības bauslis, kas ietver nevien radus, draugus un paziņas, bet arī ienaidniekus. To Jēzus ir demonstrējis pie krusta un arī Viņa sekotāji mācījuši pēc Viņa debesbraukšanas.

Protams, var meklēt dažādus skaidrojumus šādai tik izteiktai atšķirībai abu pasaules lielāko reliģiju starpā. Kā viens no loģiskākiem ir fakts, ka islāms Muhameda dzīves noslēgumā bija pilnīgi saplūdis ar politiku, kurā bija diezgan nozīmīga valsts aizstāvēšana, vadītāju godkārības motivēta militāra ekspansija un iegūtie laupījumi. Tajā pašā laikā, Jēzus Kristus ir skaidri nošķīris šīs grēcīgās pasaules kārtību no Bībeles mācības Dieva Valstības. Dieva un cilvēku valstībām ir savstarpēja mijiedarbība un pārklāšanās katrā cilvēkā, bet nav pavēlēta un pat atļauta militāra iejaukšanās (vardarbība).

Tik daudz šoreiz, lai mazinātu pārpratumus vērtējumos par islāmu un kristietību un abu šo reliģiju ieskatu attiecībā uz vardarbību reliģijas vārdā.

Lai Trīsvienīgais Dievs dod gudrību un cilvēki pēc iespējas vairāk un precīzāk iepazīstās ar lietas būtību, un pieļauj mazāk kļūdainus vispārinājumus un pārpratumus!

Pārdomu pirmā daļa par islāmu un otrā daļa par kristietību.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: