Izlaist līdz saturam

Atklātā vēstule (Nr. 6) Jurim

by uz februāris 5, 2015

RinkevicsLuteriskais askētisms, kas tas tāds?

Esam jau publicējuši atklātās vēstules, kurās devām iemeslus šādam žanram. Šoreiz pie tā atkal atgriežamies.

Gadus piecpadsmit tālā pagātnē piedalījos sarunā, kurā mācītājs un teologs Juris (vārds mainīts), jautāts par luterāņu askēzi, dedzīgi sauca: „Luterāņiem nav askēzes, meklējiet to pie metodistiem!”

Toreiz biju aizņemts un debatēs neielaidos. Tomēr šo sarunu neesmu aizmirsis. Manuprāt, Juris tā varēja spriest tāpēc, ka nepazina luterāņu askēzi, nevis tāpēc, ka tādas nebūtu.

Protams, luteriskajā mācībā maz būs atrodami daudzskaitlīgi pavēļu un noliegumu saraksti, pēc kuriem vajadzētu dzīvot luterānim – askētam. Tas tāpēc, ka luterāņi lielāko vērību pievērš nevis laicīgām lietām, bet gan Dieva Vārda un žēlastības sludināšanai. Tomēr luterānim askēzei nevajadzētu būt svešai un, ja ir laiks un vēlēšanās, tad par to var un vajag runāt tuvāk.

Kas tad ir askēze?

Vārds askēze nāk no grieķu valodas, kurā tas apzīmē vingrināšanos. Šo vārdu visbiežāk lieto, attiecinot uz kristīgu (vai pat vispārreliģisku) pieticības un pašdisciplīnas veicināšanu.

Luterānis pēc sev interesējošiem jautājumiem parasti atbildes lūko Bībelē. Protams, ir jābūt uzmanīgiem, lai šāda rīcība nekļūtu par primitīvu, sev tīkamu tekstu atlasi. Bībele ir skaidra, bet, lai nenomaldītos, tā ir jālasa kontekstā, neizraujot sev tīkamus aspektus. Patiesībā, tieši tāda bija luterisko reformatoru Svēto Rakstu tradīcija, tieši tādā vispārējās kristīgās baznīcas kontekstā viņi sevi redzēja un turēja par mantiniekiem.

Kāda tad ir Bībeles mācība par askēzi?

Tik īsā pārdomu rakstā būs grūti izskatīt visas liecības. Tāpēc mēģināšu veikt ļoti apkopjošu pārskrējienu.

Manuprāt, galvenā lieta, askēzei (kristīgiem vingrinājumiem) būtu jāseko Svēto Rakstu norādītajām līnijām – Dievs nāk pie cilvēka Kristū, un cilvēks, Dieva žēlastībā, seko Dieva aicinājumam, ceļot pie Dieva un kalpot savam tuvākajam. Īsi sakot, luteriskās (un arī vispār – kristīgās) askēzes pamatā ir pirmais bauslis, kas nosaka, ka cilvēkam ir tikai viens patiess Trīsvienīgs Dievs. Jebkura askēze (vingrināšanās), kas nesasniedz tik „primitīvu” standartu vai pārsniedz šo vienkāršo etalonu, ir vai nu neitrāla (piemēram, sporta vai higiēnas lietās), jeb arī nekristīga (ja saistīta ar kalpošanu citiem dieviem, piemēram austrumu meditācija, pat ja to maskē ar kristīgiem terminiem).

Ja ar Dieva vietu luteriskajā askēzē esam tikuši daudz maz skaidrībā, kā tad ir ar savstarpējo kristīgo vingrināšanos, kā mēs varam būt luteriski (kristīgi) askētiski cilvēku savstarpējā sfērā?

Viena lieta gan uz reiz ir jāpasaka, pirms precizēties jautājumos par kristīgo brīvību, tā nekad nešķērso Dieva pavēļu robežu. Proti, kristieša askēze nekad nepārkāps baušļus – klausi vecākiem, neslepkavo, nemauko, nezodz, neaprunā, neiekāro un citus morālās nozares pamudinājumus un aizliegumus. Lai arī tas liekas daudziem tik pašsaprotami, bet ir cilvēki, kuriem valsts nodokļu krāpšanās (valsts apzagšana) ir kristīgas dzīves sastāvdaļa. Tāda rīcība nevar tik aizbildināta ar luterisku (kristīgu) askēzi.

Pretēji visiem tiem, kas uzskata, ka luteriskajā teoloģijā nav dota pamat askēzes formula (Tev, Juri) cilvēciskajā saziņas līmenī, atļaušos atsaukties uz vienu no nozīmīgākajiem Mārtiņa Lutera darbiem – Par kristīga cilvēka brīvību (1520). Šo garo rakstu Luters iesāk ar ļoti skaidrām kristieša brīvības robežām – kristietis ir pilnīgi brīvs, kungs pār visām lietām un nav nevienam pakļauts, un – kristietis ir pilnīgi padots, visu kalps un pakļauts visiem. Šo formulējumu Luters rod apustuļa Pāvila vēstulēs – 1Kor 9:19 un Rom 13:8.

Minētajā formulējumā Luters, kā nereti viņš to mēdz darīt, neizvairās no pilnas paļāvības uz Bībeles paradoksālo valodu, jo kristietis ir padots darbos (mīlestības) dēļ visiem, bet arī Kristus žēlastības dēļ atbrīvots no visa.

Tātad, vadlīnija te prasīt uzprasās. Kristīga (luteriska) askēze sākas ar, Lutera formulējumam sekojot, pakļaušanos savam Dieva dotajam uzdevumam. Nevis kādu pārdabisku vai pārcilvēcisku varoņdarbu meklējumiem, bet askētisku kalpošanu tieši tur, kur Dievs mūs ir licis. Pirmkārt, ģimenē un ar pašiem tuvākajiem. Pēc tam seko mūsu iespēju robežas pārbaude. Cik varam, tik darām. Tomēr, tā nav mūsu varonība (un tajā pašā laikā arī ir), jo mēs esam aicināti darīt tikai to, ko Dievs mums ir devis un dod.

Visas pārējās askēzes lietas, lai mums ir brīvā rīcība lietojamas. Šeit pievienot kādu papildinošu sarakstu, nozīmē savu brīvību uztiept citam. Protams, ja jautā, tad var dot paskaidrojošu atbildi, bet tā nav saistoša.

Tik daudz pārdomām par luterisku (kristīgu) askēzi, kura nemeklē sev tīkamas lietas, bet kalpo Dievam. Manuprāt, tieši tāda ir patiesa un Dievam tīkama askēze. Turklāt, te nav runa par kādu vienkāršu lietu.

Lai Dievs mums palīdz būt patiesi askētiskiem kristiešiem!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: