Izlaist līdz saturam

Vai pazīsti savējos? [7] Jākobs Andreas

by uz marts 16, 2015

220px-Jakob-AndreaeŠī gada 7.janvārī apritēja 425 gadi kopš savas acis slēdza Jākobs Andreas (Jakob Andreae, 1528. – 1590.). Šis nozīmīgais luterāņu vīrs būtu pelnījis kādu piemiņu katrā baznīcā, kura pieskaita sevi luteriskajai kristietībai, jo viņš, kā reti kurš cits, ir kalpojis tam, lai patiesība par vienīgi Rakstiem, vienīgi žēlastībā un vienīgi ticībā nepazustu arhīvos un vēstures annālēs. Tomēr mūsdienās reti kurš vairs zina šo vārdu un atceras par gigantisko darbu, kuru paveica šis vīrs.

Par to žēl, jo viņa darbs ir patiesi kristīgas dedzības un svētības pilns. Turklāt, līdzīgi kā Kristus teica Saviem mācekļiem par visu necieņu un briesmām (Lk 18:32), tieši tādas Jakobs Andreass ir panesis savas dzīves laikā.

Kas bija šis vīrs? Kāds bija viņa darbs? Vai mums šodien ir nepieciešama viņa pieminēšana?

Īsi par viņa dzīvi.

Jākobs Andreas bija 16.gs. otrajā pusē dzīvojošs švābs – Dienvidrietumvācijas pārstāvis, dzimis pavisam netālu no Štutgartes. Viņš studēja un vēlāk strādāja par profesoru arī šodien slavenajā Tībingenes universitātē. Viņa atbildība baznīcā bija kalpošana kā mācītājam, virsmācītājam Tībingenes svētā Jura baznīcā, superintendentam, tas ir – bīskapam, un ģenerālsuperintendentam – arhibīskapam. Citiem vārdiem, viņš saņēma lielu uzticību Dieva un cilvēku priekšā un arī to attaisnoja.

Pie visiem viņa baznīcas un akadēmiskajiem sasniegumiem vēlos viņu pieminēt arī viņa ģimenes dēļ. Dievs svētīja Jākoba un viņa sievas Annas laulību ar 20 (nepārskatījāties) – divdesmit – bērniem. Nav mazsvarīgs fakts, ka daudzi no viņa bērniem kļuva cilvēki ar labu izglītību un nozīmīgu vietu sabiedrībā.

Pēc Jākoba Andrea dzīvei pārskrejoša ieskata, gribētu precizēt viņa padarīto.

Gandrīz tūlīt pēc Mārtiņa Lutera nāves izcēlās Šmalkaldes karš. Tas bija viens no vairākiem reliģiski motivētiem militāriem konfliktiem mūsdienu Vācijā. Karš luterāņu pusei beidzās gaužām nelāgi. Turklāt konflikta baznīciskās un teoloģiskās sekas bija vēl graujošākas par zaudējumiem kaujas laukā un materiālajiem postījumiem. Šis karš sarīdija luterāņus savā starpā. Vēl klāt jāpieskaita kādus politiskus, personīgus un citus apsvērumus un teju trīs dekādes pēc Šmalkaldes kara luterāņi nevarēja rast savstarpēju vienošanos un šī sadrumstalotība radīja bažas, ka uz Evaņģēlija (Kristus žēlastības) sludinājuma celtā luterāņu teoloģija pazudīs pavisam.

Tomēr Jākoba Andrea nenogurstošās pūles kristīgās ticības vienprātības idejai pēc garu gadu rūpīga darba sāka nest augļus. Par spīti dažādu iesaistīto pušu smīniem un pat kaitniecībai, Andreas bija meklējis iespējas, rūpīgi ieklausījies citu savu sarunas biedru sacītajā un piedāvājis visām pusēm pieņemamu risinājumu. Pirmos rezultātus nosodīja visi.

Tomēr Jākobs Andreas nepadevās un turpināja līdz Dieva žēlastība pavēra iespēju un Jākobs Andreas bija īstais cilvēks īstajā brīdī.

Kā nereti gadās, tieši brīdī, kad viss jau likās zaudēts, radās spēcīga kustība, kurai vajadzēja tās iestrādes, kuras gadu gaitā Andreas bija uzcītīgi krājis iepriekšējās dekādēs. Viņam nenodrebēja rakstu spalva un nepievīla domas skaidrība, bet viņa dzīve un darbs radīja paliekošas vērtības aicinājumu uz kristiešu vienprātību. Papildus tam, ka Jākobs Andreas strādāja, lai panāktu vienošanos Reformācijas laika ideju atbalstīšanai, viņš arī neveiksmīgi mēģināja nodibināt kontaktus ar Austrumu kristiešiem un sūtīja teoloģiskas vēstules Konstantinopoles patriarham Jeremiam II (1530. – 1595.). Tāds, tā sakot, ekumēnisks akcents.

Vēl viena nozīmīga detaļa Jākoba Andreasa darbā. Viņam ļoti rūpēja, lai arī neordinētie draudzes locekļi saprastu, par ko ir runa, tāpēc viņš centās rakstīt svarīgos luterāņu vienotības dokumentus vāciski un pēc iespējas vienkāršāk. Vai arī tas nav patiesa teologa cienīgs darbs?

Kad esam pieskārušies tam, kas bija šis vīrs, un kāds bija viņa darbs, pievērsīsimies iemesliem viņa pieminēšanai. Viņš bija apskaužams ģimenes tēvs, godprātīgs mācītājs dažādos baznīcas amatos, centīgs teoloģijas darba darītājs un nepagurstošs kristīgas vienprātības meklētājs. Vai šie darbi paši par sevin neliecinat Jākoba Andrea un viņam līdzīgu ļaužu nozīmi arī mūsdienām? Vai tiešām viņš ir pelnījis tapt aizmirsts?

Paldies Dievam par šādu vīru!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: