Izlaist līdz saturam

Bībele 2015, 18.nedēļa

by uz marts 28, 2015

250px-Lucas_Cranach_(I)_-_The_Law_and_the_GospelVēloties mudināt katru kristieti ikdienā veltīt 15 – 30 minūšu īsu brīdi Bībelei, 2013. gadā mūsu blogs uzsāka projektu Dienišķā maize. Tas katru nedēļu piedāvāja izlasīt noteiktu Svēto Rakstu fragmentu, lai visa gada laikā varētu izlasīt Bībeli „no vāka līdz vākam”. 2013./2014.gada baznīcas kalendāra gadā šo iniciatīvu turpinājām ar projektu Bībele 2014.

Vēlamies šādu pamudinājumu piedāvāt arī 2014./2015. Baznīcas gadā.

Līdzīgi nu jau aizejošajam gadam, 2015. gada Bībeles lasījumu grafiku uzsākam ar Baznīcas liturģiskā gada sākumu (pirmo adventa svētdienu). Kā pagājušajā gādā, arī šogad pie lasījumu grafika piedāvāsim nelielu ieskatu par kādu no šajā lasījumā esošu aspektu, kam nav slikti pievērst uzmanību. Šajos ieskatos kristocentriski (ar lielāko uzmanību pievērstu mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus personai un darbam) lūkosimies pēc Dieva taisnības Bauslībā un žēlastības Evaņģēlijā.

Svētīgu gadu ar Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem!

18.nedēļas lasījumu grafiks:

Pirmdiena 2Ķēn 9:1 – 10:36
Otrdiena 2Ķēn 11:1 – 14:29
Trešdiena 2Ķēn 15:1 – 17:41
Ceturtdiena 2Ķēn 18:1 – 19:37
Piektdiena 2Ķēn 20:1 – 23:20
Sestdiena 2Ķēn 23:21 – 25:30

 Žēlastības atoms grūstošā visumā

Šajā lasījumā izsekojam Israēla un Jūdas, abu izredzētās tautas valstu, dažādiem vēstures līkločiem trīs gadsimtu garumā. Reizēm abu valstu ceļi iet „uz augšu”, reizēm – „uz leju”. Bēdīgākais ir tas, ka tuvojas nenovēršams gals. Proti, lai arī ir atsevišķi, reizēm pat gadu desmitiem ilgi, uzlabojumi un iepriecinājumu dodoši notikumi, visumā izredzētās tautas valstiskums, sekojot ticības pagrimumam, neizbēgami irst. Šis valstiskums, kurš tik ļoti ir bijis saistīts ar Dieva žēlastību un apsolījumu, beigās tiek sagrauts, jo tauta nav turējusi savu uzticības minimumu Dievam.

Tiktāl viss ir ļoti vēsturiski pierasts – lielākā daļa valstu sākas ar pacēlumu un laika gaitā (ātrāk vai vēlāk) piedzīvo pagrimumu un, daļā gadījumu, pazūd no pasaules vēstures kartes. Bibliskajā skatījumā Israēls un Jūda nav kā visas citas valstis. Tās ir sākušas no skaidri formulēta Dieva apsolījuma, tās ir tapušas Dieva brīnumaino darbu rezultātā. Man gan liekas, ka katra valsts ir sākusies kā Dieva brīnums, bet šīs divas tomēr ir īpašas. Turklāt beigas ir diezgan drausmīgas. Abas valstis piedzīvo svešu varu atkārtotus karus un laupīšanas, līdz tās sagrauj un to iedzīvotājus izved.

Dīvaini ir arī tas, ka cilvēki, kas ir šo notikumu epicentrā, tā vietā, lai atgrieztos, jo viņu grēks ir viņu nelaimju avots, to nedara. Ir taču vismaz viena pārliecinoša vēsturiska liecība, ka ticīga valdnieka Jošijāhū dedzība attālināja nākošo sodu visai valstij (2 Ķēn 2219 – 20). Tātad, arī individuāli centieni ir ar nozīmi šādu lielu vēsturisku notikumu ietekmēšanai. Tomēr cilvēku sabiedrības vairākums nepievērš uzmanību šādām lietām un valstis toreiz un arī citos laikos sabrūk. Kur ir Dievs šādās cilvēciskās traģēdijās?

Domāju, uzmanīgs lasītājs pamanīs, ka, ja valsts līmeņa darbinieka – ķēniņa Jošijāhū – dedzībai bija nozīme visas valsts mērogā (ko, es ceru, ņems vērā arī kādi no mūsdienu valstsvīriem), tad arvien Dievs runā par mazākumu, kurš ir palicis uzticīgs un tiks saglabāts. Atkal reiz jau Vecās Derības sākumā pieredzēts scenārijs, pasaules notikumi iet savu gaitu, bet Dievam uzticīgie cilvēki pārdzīvo bēdas un ciešanas, lai arī jau uz zemes pastāvēt, par spīti visiem pretargumentiem. Protams, tas nenozīmē, ka katrs patiesais ticīgais uz zemes dzīvos vieglu un komfortablu dzīvi, nebūt nē. Te par piemēru kalpo Ījabs, kas bija izcils ticīgais, bet gāja cauri lielām ciešanām un bija tuvu nāvei. Tomēr ticīgā tauta kopumā un Dieva pasludinājums nepazuda toreiz un nepazudīs līdz pat pasaules galam.

Vēl vairāk, pasaules traģēdijās un pārbaudījumos Dieva tauta arvien saņem tikai tik lielu krustu, kuru tā var izturēt. Tāpēc par spīti pasaules briesmām un ciešanām, Dieva tauta arvien ir un paliek uzticama savam patiesajam Ķēniņam.

Savukārt Ķēniņš un Gans nekad nepamet Savas avis. Tas gan ir apsolījums, kura visuzskatāmākais liecinieks ir mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Mūsu Pestītājs mūs stiprina un uztur, jo šeit uz zemes mūs apdraud vien laicīgas ciešanas un nāve, bet mūžībā mūs gaida Dieva žēlastība un klātbūtne Paradīzē. Kas par to vēl var būt labāks?!

Vai tas nav daudz vairāk kā tikai atoms grūstošā visumā?

Paldies Dievam!

Svētīgu Kluso nedēļu – pēdējo gaidīšanas laika posmu pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem!

Nākošais, 19.nedēļas Svēto Rakstu lasījums tiks nopublicēts jau pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, pirmdien 6.aprīlī.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: