Izlaist līdz saturam

Katehēzes 1X1 Klusajai nedēļai, piektkārt, grēksūdze un absolūcija

by uz aprīlis 3, 2015

MKatehismsSenāk luteriskajā baznīcā bija tradīcija, vēsturiski pieņemtajos īpašajos Baznīcas liturģiskā gada gājumos (īpaši Adventa un Kristus Ciešanu laikā), pievērsties kristīgās dzīves pašām pamatlietām (tautas valodā – viensreizvienam). Kur vēl tās vislabāk atrast kā Lutera Mazajā katehismā, kas ir paredzēts katra kristieša ikdienai!?

Sekojot šai tradīcijai, Gudrības sākums šajā Klusajā nedēļā apskatīs Mārtiņa Lutera Mazā katehisma sešus artikulus jeb mācību gabalus – baušļus, ticības apliecību, Tēvreizes (Mūsu Tēvs) lūgšanu, Svēto Kristību, grēku sūdzēšanu un Svēto Vakarēdienu, katram no tiem veltot vienu nedēļas dienu.

Vēl teoloģijas bakalaura studiju laikā man bija saruna ar kādu ļoti labi izglītotu cilvēku par dažādām ar luterāņiem saistītām lietām. Nejauši skārām jautājumu par bikti jeb privāto grēksūdzi. Mani īpaši nepārsteidza, ka tanī brīdī šis citādi ļoti vispusīgi sagatavotais speciālists iesmējās un teica: „Ko tad mēs par bikti un luterāņiem runāsim? Viņiem taču tādas nav!”

Man šī bija brīnišķīga iespēja aprādīt, ka bikts luterāņiem var būt sveša tikai tādā gadījumā, ja luterāņi nezina paši savu mācību un vēsturi. Ne par velti, arī vienā otrā vēsturiskā luterāņu dievnamā, par lielu brīnumu nezinīšiem, var redzēt biktssolus. Tomēr pārlieku pārmest nezinātājiem arī nevēlos, jo līdz pat nesenam laikam pats Mazā katehisma mācību gabals par grēksūdzi latviski bija izzudis, lai arī oriģinālā tas tur ir. Labi, ka tas tagad ir atpakaļ katehismā arī latviešu valodas izdevumos.

Tad nu par bikti un tās lomu luteriskajā ikdienā, kā arī vēl dažas lietas.

Personīga grēksūdze – bikts – nav īsti bibliska prakse. Jaunajā Derībā lasītājs tikai pastarpināti saskarsies ar šo ideju. Privātā grēksūdze baznīcā neienāca arī senbaznīcā, bet tikai viduslaikos. Jau diezgan ātri baznīca novērtēja bikti un to pievienoja sakramentu skaitam. Tomēr līdzās bikts labajam un palīdzošajam pielietojumam, arvien līdzās ir pastāvējis arī tās ļaunprātīga izmantošana. Kā nekā, sākotnēji bikts mācībā bija vairākas  nozīmīgas kļūdas. Turklāt privāto grēksūdzi uzklausa grēcinieks, kurš ne vienmēr ir savos mācītāja – gana uzdevuma augstumos. Reformācijas laikā privātā grēksūdze bija vienīgais Sakraments, par kuru reformatori īsti nebija droši, jo tajā ir labās un svētīgas lietas bija sajauktas ar pārpratumiem un maldiem. Tāpēc šo praksi te nāksies nedaudz papreparēt, apskatīt pa daļām.

Pirmkārt, par grēkatziņu (grēku neslēpšanu) Dieva priekšā un grēcības nožēlošanu. Tā ir ļoti bibliska lieta. Vēl vairāk, tikai grēcības nožēlošana ir solis patiesas un godrpātīgas sarunas un sadraudzes uzsākšanai ar Dievu. Jo Dievs ir svēts, kamēr cilvēks ir kritis grēkā un, kā tāds, nevar pastāvēt taisnā Dieva priekšā. Par šīm lietām mēs uzzinām Vecajā Derībā, kad tautai, lai salīdzinātos ar svēto Dievu, bija jādod Dievam dažādi upuri. Par to mēs skaidri lasām arī Jaunajā Derībā, kad Jēzus uzteic pareizu un norāda uz kļūdainu nākšanu pie Dieva (Lk 18:9 – 14).

Otrkārt, pati sūdzēšana. Nupat minētajā Lūkas evaņģēlija fragmentā ir skaidri redzama grēku sūdzēšanas nozīme. Tomēr, te runa nav par bikti, jeb privāto grēksūdzi. Jēzus aprakstītā situācija pat vairāk atgādina vispārējo grēksūdzi dievkalpojuma laikā. Patiesībā, Jaunā Derība īsti nedod formulāru praktiskai grēksūdzes kārtībai. Tieši tas ir pirmais iemesls, kāpēc Reformācijā par grēksūdzi domas dalījās, jo, lai arī bez grēkatziņas kristietis nevar būt kristietis un grēku kaut kādā veidā ir jāsūdz Dievam, īpašu noradījumu Bībelē par to nav. Ja kāds izvirza speciālu kārtību kā sūdzēt grēkus, tad tādas prasība jau robežojas ar garīgu tirāniju, kurai kristīgā draudzē nav vietas. Summējot, grēkus atziņai un sūdzēšanai ir jābūt kristīga cilvēka pašsaprotamai sastāvdaļai, bet šīs prakses regulēšana ir cilvēka rīcībā esoša brīvība.

Vēl jāpiebilst, ka biksts ir tikai viena no grēksūdzes formām, tā sakot, īpašiem gadījumiem, jo vispārējā grēksūdze dievkalpojumā nav ne ar ko otršķirīgāka par privāto. Tāpēc, ja kādam vispārējā kārtība dvēselei ir pietiekoša prakse, uzspiest uz privāto grēksūdzi, nozīmē iespējamu nepieļaujamu garīgu uzkundzēšanos.

Visbeidzot, aspekts, kuru varētu arī neapskatīt, bet mūsu ekumēniskajā laikmetā īsti nevar neskart. Par gandarīšanu, jeb dažādās kristīgās konfesijās praktizētu grēka vēršanu par labu. Te atkal ir jāsaka, ka pati ideja par izdarītā vai neizdarītā grēka seku novēršanu, ir ļoti laba un disciplinējoša, bet Dievs, izņemot īpašus gadījumus, nav cilvēkam devis pilnvaras vērtēt grēka nodarīto ļaunumu un to kompensēt. Protams, ja nozagts lats, tad labi ir atdot vismaz latu (Jaunajā Derībā kāds pat solījās četrkārt atdot – Lk 19:8), bet ne vienmēr viss ir tik elementāri. Tāpēc tādi padomi ir tikai ar kristīgu pazemību dodami pēc paša grēcinieka lūguma. Arī tad šī lieta paliek paša grēcinieka izvēlē, jo grēks un tā sekas, pirmkārt, ir jārisina starp pašu grēcinieku un Kristu.

Kad esam tikuši cauri sarežģītajai grēksūdzes praksei, ir nepieciešams norādīt uz grēksūdzes pašu svarīgāko elementu. Par spīti daudzu kristiešu izpratnei, galvenais elements grēksūdzē nav grēka atziņa vai pat to sūdzēšana. Tieši tas ir slazds, kurā tik daudzi iekrīt, pat gribot labu, jo tās nav galvenās, kaut arī ne gluži bez nozīmes esošas lietas. Grēksūdze, sevis izmeklēšana un savu ļauno darbu, un, vēl vairāk – savas ļaunās, grēka pilnās būtības, nolikšana Dieva priekšā ir tāpēc nepieciešama, lai Dievs varētu darīt to, kas Viņam patīk vislabāk un, ko Viņš dara vislabprātāk – absolūcijā pasludināt žēlastību.

Jā, tieši žēlastības vēsts pasludinājums – absolūcija – ir patiesais iemesls, kādēļ kristiešiem ir vajadzīga grēkatziņā un grēksūdze. Absolūcija ir Dieva mīlestības vārdi katram, kurš bēg no grēka, jo Dievs ir patiesās mīlestības Dievs, kurš nevar savādāk rīkoties kā pieņemt Viņu meklējošu grēcinieku.

Nesajauksim vajadzīgo ar lieko un neizliesim netīro ūdeni ar bērnu. Dievam grēcinieks nevar tuvoties bez savu grēku apzināšanās un to atzīšanas. Ja grēcinieks tā mēģina Viņam tuvoties, tad Dievs nevar neko citu dot kā vien savas dusmas un sodu. Savukārt pēc grēkatziņas Dievs nevar neko citu darīt, kā uzņemt savus mīļos, bet vēl grēka laicīgā varā esošos bērnus un viņus apžēlot. Tā sakot, ir nianse, kuru ir labi ievērot un, kurai ir praktiski ļoti liela nozīme.

Tiktāl pamatieskats par absolūciju, kas ir Dievam tīkamākais darbs un lielākā dāvana cilvēkam. Baušļus, ticības apliecību, Tēvreizi un Svēto Kristību jau apskatījām, noslēgsim ar pēdējo no artikuliem – Svēto Vakarēdienu.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: