Izlaist līdz saturam

Ekumēnisms 2×2 – luterāņa pārdomas par vairāk kā 100 gadu ilgu ekumēniskās kustības pieredzi

by uz janvāris 21, 2018

Ekumēniskā kustība – pārkonfesionāla kristīgo baznīcu un dažādu draudžu aktivitāte, kas “par savu mērķi ir deklarējusi kristiešu vienotības atjaunošanu par spīti ticības apliecinājumu, rituālu un Baznīcas hierarhisko struktūtu konfesionālajām atšķirībām” (Leons Gabriēls Taivāns, atb.red., Pasaules reliģiju enciklopēdiskā vārdnīca: Kristietība 2.sējums D – Ģ, b.v., LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 65.lpp.) – aizsākās 1910.gadā notikušā Edinburgas misijas koferencē, un ir lielākā vai mazākā mērā ietekmējuss teju katru konfesiju, kristīgu grupu un kristieti. Attieksme pret ekumēnismu nav gluži vienāda. Pastāv pārsvarā jaunākas kristiešu kopienas, kuras jau tagad noraida jebkādas pastāvošas atšķirības konfesiju starpā. Protams, Dieva priekšā katrs kristietis ir vienlīdzīgs, bet vai ekumēnisma jau sasniegtā rezultāta apgalvojums nav vēlamā uzdošana par esamo? Tāpat ir kristīgas, pārsvarā ar ilgāku vēstures pieredzi bagātas baznīcas, kuras pret šo procesu attiecas ar lielu rūpību – veido starpbaznīcu dialogus, rīko konferences un izdod teoloģiskus dokumentus. Luterāņi būtu pieskaitāmi pie otrās grupas.

Kristiešu vienotībai veltītās nedēļas laikā (no 18. līdz 25. janvārim) par daudz nebūs vēl kāds luterāņa vērojums.

Lai būtu vieglāk apskatīt tik sarežģītu tematu, te pieskarsimies ar šo kustību saistītiem diviem ieguvumiem un diviem arvien problemātiskiem jautājumu lokiem.

Vispirms – ieguvumi:

Pirmkārt, ekumēniskā saruna. Pie vislielākā ieguvuma būtu skaitāma pati saruna starp dažādiem kristiešiem. Vai nav dīvaini, ka cilvēki, kas sakās sekojam vienam un tam pašam Pestītājam – Jēzum Kristum – nereti nav ne tikai ieklausījušies viens otrā, bet pat apkarojuši viens otru!? Turklāt, termins “apkarošana”, neapzīmē tikai asāku vārdu vai cita veida strīdu, bet pietiekami bieži ir nozīmējis fiziskas vajāšanas un pat iznīcināšanu. Šāda attieksme vienam kristietim pret otru ir nepārprotams kristietības būtības pārpratums un Kristus mācības izkropļojums. Protams, te varētu aizbildināties, ka visbiežāk šādai viena kristieša attieksmei pret otru patiesībā ir pavisam cits iemesls, un ticības (konfesijas) jautājumi ir “pievilkti”, kā tas, piemēram, ir arvien vēl Ziemeļīrijā esošajā spriedzē starp Romas katoļiem un protestantiem, kas patiesībā ir politisks konflikts starp Īrijas neatkarības piekritējiem (vairumā romiešiem) un Lielbritānijas nedalītības aizstāvjiem (vairumā anglikāņiem). Lai arī kā tas būtu, kristietim, kuram ir jābūt spējīgam atteikties no jebkādas fiziskas piespiešanas un varas izmantošanas pret ikvienu citu Dieva radīto cilvēku, vēršanās ar varu pret jebkuru Jēzu Kristu piesaucošo (tātad, māsu vai brāli Kristū) nav attaisnojama. Ikviena novirze no šīs maksimas būtu uzskatāma par neapzinātu vai apzinātu grēku.

Otra pozitīvā lieta ir iespēja sadzirdēt daudz noderīga citu kristiešu sacītajā. Ir dažādas konfesiju un kristiešu grupu izveides teorijas, piemēram, apgalvojums, ka katra konfesija ļoti daudz savā būtībā ir paturējusi no savas noformēšanās laika. Piemēram, reformātu pieejā būtu iespējams saskatīt Šveices pilsētu birģeru kārtību, kamēr pravoslāvu teoloģijā – pirmo pēc Kristus gadsimtu filozofisko metodoloģiju un Romas baznīcas hierarhijā – īsi pirms Rietumromas impērijas sabrukuma pastāvējušo Romas impērijas aristokrātisko iekārtu, utt. Tomēr Bībele nav noteikusi baznīcas vai draudzes obligāto izveidošanas kārtību, bet gan, kā to redzam jau Vecās Derības laikā, Bībeles pierakstītājiem patiesais Rakstu Autors allaž ir ļāvis pasludinājuma formu (ne saturu!) iztulkot, lietojot sava laikmeta izteiksmes līdzekļus (t.sk., ticīgo grupas organizatorisko formu, valodu, mākslu, arhitektūru, utml.). Tā 2.Moz aprakstītais Saiešanas telts modelis šķiet gaužām līdzīgs sava laikmeta lūgšanu telpas (piemēram, ēģiptiešu vai senās Divupes) prototipiem. Tāpēc katrā laikmetā un līdz ar to arī katrā kristīgā kustībā un draudzē ir kaut kas, ko kristieši var, un ko varbūt pat vajag iepazīt un par ko Dievu slavēt. Viens no iespējamiem “veiksmes stāstiem” šajā sakarā, ir dažādās liturģijas jeb dievkalpojuma noturēšanas nianses, kuras pēdējā gadsimtā ir ar lielāku vai mazāku joni pārņēmušas daudzas baznīcas un kustības. Krietni grūtāk šāda apmaiņa attiecināma uz mācības jautājumiem, vismaz tām konfesijām, kurām mācības kopums ir kaut kādā veidā sistematizēts. Tomēr par šo aspektu vairāk sekojošās rindkopās.

Tik daudz par diviem, visumā atzīstamiem un ļoti nopietniem plusiem, par kuriem šajā ekumēnisma laikmetā varam priecāties un pateikties Dievam.

Tagad par problēmlaukiem, kurus būtu noderīgi sadalīt divās jomās – problēmas ekumēnisma metodē un saturā.

Pirmkārt, par ekumēnisma metodi. Pat paturot prātā, ka vēlme pārvarēt visas ar baznīcas mācību, praksi un uzbūvi saistītās atšķirības ir tik pat gigantisks (neizpildāms?!) mērķis, kā savulaik – uzbūvēt Bābeles torni, ekumēnisma pieeja, kuru vulgarizēti varētu definēt kā – paiesimies viens otram pusceļu pretim, ir liels izaicinājums. Jo, vai mums tas patīk vai nē, bet katra konfesija atrodas diezgan atšķirīgā kristīgās mācības, prakses un baznīcas uzbūves situācijā. Piemēram, luteriskajā teoloģijā baznīcas kā organizācijas uzbūvei ir gaužām pakārtota nozīme. Proti, luteriskā baznīca visā pasaulē ir sastopama, ja tā varētu sacīt, pilna spektra baznīcas organizatoriskos modeļos – ir gan draudzes, kuras varētu raksturot kā kongregacionālas (kurās draudžu mācība un prakse ir teju vai tikai draudzes pārstāvju teikšanā), un ir draudzes, kuras ir organizētas dažādās biskapiju formācijās, kur ievērojama teikšana ir tieši klēram (mācītājiem, priesteriem vai bīskapiem). Protams, ir dažādas luteriskās baznīcas ar dažādu pamatojumu tieši šādai baznīcas kārtībai un uzbūvei, bet, ja vien šādas luteriska baznīcas seko Rakstiem un pieturas pie Luteriskajā Ticības apliecībām, tad tas var atrasties sadraudzībā – kanceles un altāra kopībā. Tāpēc luterāņiem nav saprotams anglikāņu vai romiešu prasība par ekumēniskas sadraudzes formu konkrētā baznīcas modelī. Jo, kad mēs, luterāņi, piekrītam, ka tikai viens modelis ir pareizs, rodas jautājums: vai ar to apliecinām savu baznīcas kārtības pakārtoto izpratni, vai kaut ko zaudējam no Rakstos dotās brīvības baznīcas organizatoriskajā un uzbūves aspektā?

Otrkārt, par jau gadsimtu garā ekumēnisma saturu, jeb teoloģiskā problēma. Lai arī, kā šī raksta pirmajā pozitīvajā punktā norādīts – saruna kristiešu ir neapšaubāms ieguvums, mērķis ar šādu sarunu visas pasaules kristiešu sanākšanu vienā redzamā kustībā ir saistīts ar kādu nopietnu teoloģisku izaicinājumu, lai neteiktu – problēmu. Ekumēnisma dedzīgo atbalstītāju tik cītīgā atsauce uz Jņ 17:21, kur Kristus pirms krusta lūdzas, lai “visi būtu viens”, tiek tulkota kā taustāma administratīva un organizatoriska vienība, kas ir līdz šim vēsturē nepiedzīvota realitāte, un diez vai šodien būtu uzstādāms kā īstenot mērķis. Proti, nav šaubu par to, ka Kristus pirmie sekotāji bija vairāk vai mazāk saistīta grupa, bet, līdz ar Kristus vēsts izplatību dažādām valodu grupām un ģeogrāfiskiem reģioniem, nav novērojama vienota administratīva vai organizatoriska vienība. Protams, Jaunās Derības vēstulēs Pāvils mēdz atsautkies uz Jeruzālemes draudzi kā uz pirmo Kristus sekotāju grupu (piem., Rm 15:25-27), tomēr Jeruzālemes draudze netiek definēta kā redzamas kopības institucionāla “galva”. Piemēram, pirmajā koncilā (Apd 15) Pāvils un Pēteris, kuri nav Jeruzālemes draudzes vadībā, ir nopietnākie diskutātēji, un Jeruzālemes draudzes vadītājs Jēkabs ir izlīguma meklētājs starp abiem, nevis vadonis vai valdnieks. Šajā piemērā redzama visu kristiešu savstarpējā vienlīdzība, kur uzklausīts tiek tas, ar kura muti tajā brīdī runā Svētais Gars, nevis kāds pēc cilvēu mēriem izraudzīts vadītājs vai skolotājs. Šāda sadraudze ir redzama cauri pirmajiem gadsimtiem, kur blakus lielajiem Romas impērijas administratīvajiem centriem, savu laiku par vadošām baznīcām sauktām Jeruzālemes, Antiohijas, Aleksandrijas, Romas un Konstantinopoles baznīcām ir neskaitāms daudzums mazāku dažādu valodu un reģionāli – administratīvo centru baznīcu, kuras pieslejas drīz vienam, drīz – otram. Jau senbaznīcā ir redzama problēma, kad dažādu impērijas varas centru baznīcu pārstāvji un vadītāji vēlas savas attiecības ar citām baznīcām veidot no spēka pozīcijām. Tieši te ir pirmsākumi impērijas vecās galvaspilsētas Romas un jaunās galvaspilsētas Konstantinopoles bīskapu cīņai par varu, kas noslēdzas ar lielo shizmu 1054.gadā, vai asiņainajām vajāšanām, kurās Konstantinopoles varas baznīcas pārstāvji vajāja Aleksandrijas un Ēģiptes baznīcas opozīciju. Šādi bēdīgi vēsturiski piemēri rāda, cik cilvēka grēka dēļ traģiski var kļūt redzamas administratīvas un organizatoriskas vienības meklējumi. Un tas nebūt na vienīgais teoloģiskais klupšanas akmens, jo, piemēram, var rasties dibināts teoloģisks jautājums: kā, baznīcu struktīrām sadaloties, cilvēki, kā propogandē ekumēnisma dedzīgākie aizstāvji, var “šķelt Kristus miesu”, ja mēs ticam, mācam un apliecinam, ka Kristus ir vienlaicīgi cilvēks un visvarenais Dievs, kura varenību un miesas spēku cilvēks nu nekādi nevar ietkemēt?! Te vietā būtu pirmā Lutera akadēmijas rektora arvien atgādinātais, ka “Dievs savu draudzi uztur nevis pateicoties saviem ticīgajiem, bet par spīti viņiem”, proti, par spīti Kristus draudzes locekļu grēcīgumam.

Protams, šīs ir tikai īsas pārdomas par tematu, kas daudzu domās un sirdīs – ar vislabākajiem nolūkiem, vai šauru mērķu vadītiem – ar ekumēnisko kustību ienākuši un palikuši. Tieši tāpat kā citos laikmetos, arī šajā laikā kristiešiem ir savas aktualitātes, kuras risināt, un ekumēnisms ir viena no kustībām, kura rosina pārdomas un var vest pie ļoti laba rezultāta. Tomēr tā nebūt nav iespējami galējā atbilde, jo, līdzās ekumēniskajai diskusijai, nevienā vien konfesijā pēdējos gadu desmitos ir parādījušies cita izaicinājumi – grūti pārvarāmas pretrunas pašas konfesijas ietvaros. Piemēram, luterāņu globālai vienotībai Pasaules luterāņu federācijas ietvaros arvien nav atrisināts luteriskās teoloģijas pamatjautājuma kopējs skatījums (!?), jo 1963.gadā vispasaules luterāņu Helsinku asambleja nebija spējīga panākt vienošanos luteriskās teoloģijas centrālajā jautājumā – par grēcinieka taisnošanu ticībā.  Līdzīgas problēmas ir skārušas gandrīz ikvienu kristiešu konfesiju un kopienu, pat šķietami nesatricināmo Romas katoļu miljardu lielo kopību. Tāpēc līdzās ekumēniskajai diskusijai arvien vairāk prasās pēc vienotības meklējumiem, pirmkārt, savās mājās, bet tas jau ir cita raksta temats.

Paldies Dievam par ekumēnisko kustību, kurā ir gan vismaz divas lieliskas lietas, par kurām pateikties Dievam, un tā ir atklājusi vismaz divus problēmu lokus, uz kuriem mūsu paaudzei kā katrai kristiešu paaudzei savā laikā, atrast pareizos ceļus. Lai Dievs palīdz kristiešiem risināt šādu ekumēnisma 2×2!

Dievam vien lai ir gods!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: