Izlaist līdz saturam

Jo bauslībā bauslībai esmu nomiris (Gal. 2:19).

by uz marts 18, 2018

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Jo bauslībā bauslībai esmu nomiris (Gal. 2:19).

Šais vārdos ietverts noslēpums par mūsu brīvību no bauslības. Mēs arī Vēstulē romiešiem 7:4, 6 lasām: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai.” Un atkal: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši.” Ievērojiet vārdu “miruši”. Tai pašā nodaļā apustulis skaidro, kā tas notiek un ko tas nozīmē – bauslībā nomirt bauslībai. Viņš saka: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. .. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi” (9., 11. p.).

Ko nozīmē vārdi “es esmu nomiris bauslībai”? Grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru? Ielūkojoties šī jautājuma būtībā, tu atradīsi gaismu. Par kādu nāvi apustulis runā, sacīdams: “Es nomiru” – “bauslībai esmu nomiris”? Katehisms runā par trīs nāvēm: miesīgu, garīgu un mūžīgu. Bet te ir pieminēta ceturtā nāve. Apustulis jau bija garīgi miris, iekams nāca bauslis! Ko viņš šeit domā ar vārdu “miris”? Kam ir pieredze, tie zina, bet citi tam netic un to nesaprot.

Jā, tā tas notiek. Ja bauslība pa īstam trāpa cilvēkam un Dieva svētās acis sāk vajāt viņa domas un sirds nolūkus, tad viņš nomirst. Un, jo nopietnāk viņam uzbrūk, jo drīzāk tas nomirst. Vecajam farizejam Saulam bija jāmirst, iekams viņš varēja kļūt par Pāvilu. Jēkaba ciskas kaulam bija jāizgriežas, cīnoties ar nezināmo, iekams Jēkabs varēja sacīt: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību” (1. Moz. 32:31). Toreiz viņš ieguva jaunu vārdu, un pēc tam vairs nekad viņš nespēja iet taisni.

Īsi sakot: jālasa apustuļa vārdi tā, kā tie rakstīti, tad jūs redzēsit, ko nozīmē šī nāve. Viņš saka: “Es nomiru.” Tas bija viņa ego, pašdarbīgais, paštaisnais un pašsvētais ego, kas bauslības jūgā cīņā pret grēku tika nogalināts. Bauslība ar nemitīgu spiedienu, prasībām un pamācībām izaicināja uz cīņu, un dziļā ilūzija par paša spēkiem, kura ir vecā cilvēka dvēselē, uzturēja cerību par uzvaru šai cīņā.

Tomēr šī cīņa vēl vairāk pasteidzināja novārdzināšanu un nāvi. Tāpēc apustulis Pāvils saka šādi: “Grēks pievīla mani un ar to (bausli) atnesa man nāvi.” Tagad ir sagrautas vecās ilūzijas par paša spēkiem un bauslības spēju darīt cilvēku dievbijīgu un svētu, jo ar bauslību cilvēks kļūst vienīgi pazudis un bezspēcīgs, jā – “miris”.

Bet, kad beidzot novārgusi dvēsele ir izmisusi par visiem saviem darbiem, par savu gribu, spēju, lūgšanu, nožēlu un visu pārējo sevī un iepazīst Dieva mūžīgo salīdzināšanas nodomu ar Kristus darbu un ciešanu nopelnu, tad dvēsele – tāda, kāda tā ir, paralizēta, nespējīga un Dieva žēlastības necienīga, ka vēlas saļimt kaunā, – tiek mudināta doties pie Viņa, un tad līgava ieslīgst Līgavaiņa apskāvienos.

Viņa “pieder citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem” (Rom. 7:4). Un, redzi, tūlīt cilvēks saņem visas bauslības piepildījumu Viņā, jo “bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Un tagad līgava visās lietās dzīvo vienīgi no Līgavaiņa taisnības un rūpēm. Viņa saka: “Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei. Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani” (Augstā dz. 2:3–4).

Redzi: šāda dvēsele ir atbrīvota no bauslības. Apustulis to izsaka skaidri: “Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:24–25).

Patiesībā vecās ilūzijas par paša spēku arvien atdzimst tūkstošiem reižu, parasti smalkākā veidā – iedvešot, ka ar lūgšanu un Dieva spēku es varēšu un darīšu daudz vairāk. Tās ir ādamiskās ilūzijas, kurās es, es, es – nevis Kristus – ir visu manu domu centrā. Taču tad es no jauna topu novārdzināts un nogalināts, līdz man atkal jāslīgst ceļos pie sava Glābēja kājām un jāļauj Viņam noteikt visas lietas. Kamēr vien es atgriežos pie Kristus, es neesmu zem bauslības, bet zem žēlastības.

No tā tu zini, ka cilvēki, kurus bauslība nav nogalinājusi, ir zem bauslības, nevis žēlastības. Viņiem joprojām ir cerības un paļāvība uz bauslību, saviem darbiem un lūgšanām. Viņi nav bijuši tik pazuduši un izmisuši par saviem darbiem, ka būtu spiesti padoties un cerēt vienīgi uz žēlastību. Nē, viņi joprojām tiecas pēc uzvaras ar pašu darbiem.

Savukārt, ja viņi ir dziļi noskumuši par sevi, tie nav tālu no debesu valstības. Viņiem tikai jāizmist par savām pūlēm un tai pašā acumirklī jāskatās uz Jēzu, tad Viņš šai svētīgajā brīdī tiem atklāsies un tos apskaidros. Turpretī, ja šīs pūles pavadīs liela pašpārliecinātība un pašapmierinātība un viņu ticības apliecība par Kristu izrietēs no viņu paštaisnības, tad tie atrodas diezgan tālu no patiesas žēlastības un viņu ticība neizpaužas kā bēdīga un pazuduša grēcinieka patiesais patvērums Jēzū, bet vienīgi kā jauns un svaigs ielāps uz vecām drēbēm.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: