Izlaist līdz saturam

Kristus un kultūra

by uz novembris 11, 2018

Šajā svētku nedēļas ieskaņā – Lāčplēša dienā – piedāvājam Rīgas Sv.Jāņa draudzes mācītāja Ginta Graudiņa sprediķi par Divām valstībām (š.g. 6.jūlijā sacīts Doma baznīcā)

Epistulas lasījums: 2.Tim.3:1-14

Jn.17:9-17Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība.

(Lūgšana)

 

Šī rīta Evaņģēlija tekstā, Kristus runā par kultūru, un par to situāciju, kurā esam mēs visi, kas ticam uz Kristu — mēs esam šajā spriedzē starp Kristu un kultūru. Mēs Kristū esam saistīti ar kaut ko ārpus šīs pasaules, ar kaut ko šai pasaulei nesaprotamu un bieži vien nepieņemamu. Bet tai pašā laikā, mēs esam kultūrā, mēs esam daļa no tās. Mēs tajā esam uzauguši, mēs tajā esam iemācījušies dzīvot, komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem — neatkarīgi no tā, vai tu redzi sevi kā kristieti no agras bērnības vai arī pieaugušā vecumā.

Bet kas tad ir kultūra? Tas ir kaut kas, kas ir it kā pats par sevi saprotams, kaut kas, ko mēs visi pazīstam, bet tai pašā laikā — pamēģiniet to nodefinēt?

Tas ir tāpat kā pajautāt zivij, lai tā pasaka, kas ir ūdens. Tā visu savu apzināto mūžu dzīvo ūdenī. Ūdens vienmēr ir bijis visur apkārt. Kā lai nodefinē, kas tas ir?

Tāpat arī mums, dzīvojot kultūrā — dabīgi, ka mēs saprotam, kas tā tāda ir, līdz brīdim, kad tā mums ir jānodefinē. To ir tik grūti nodefinēt! Jo kultūra ir kaut kas ārkārtīgi daudzpusīgs! Tā sevī iekļauj milzīgu daudzveidību ar dažādiem fenomeniem! Tā apvieno, saista lietas, kuras no pirmā acu skatiena, nav nekādā veidā saistītas!

Mēs intuitīvi zinām, kas ir kultūra, jo mēs tajā dzīvojam visas sava mūža dienas, bet tomēr mēs neredzam tās skaidru realitāti, to, ko šis vārds “kultūra” ko tas apzīmē.

Vairākus gadsimtus bija pieņemts, ka kultūra ir — kāds sarežģīts kopums, kurš sevī iekļauj kādas zināšanas, uzskatus, ticību, morāli, likumus, paražas un visu citu, ar ko regulāri saskaras cilvēks, būdams kā daļa no sabiedrības.

Vai viens cits konkurējošs uzskats, kas arī vienlīdz labi paskaidro to, kas ir kultūra — Tas ir konkrēts uzvedības veids, kurā mēs dzīvojam. Tās ir paražas, lietas, kuras mēs ikdienā lietojam. Tās ir tradīcijas. Kultūra ir kā tāds mehānisms, kas lielā mērā nosaka to, kā mēs dzīvojam — tie ir plāni, receptes, noteikumi, nerakstīti likumi, kas nosaka to, kā mēs uzvedamies. Kultūrā mēs esam radības, kas paši sevi esam iepinuši kādos zirnekļu tīklos, un šie tīkli ir kultūra. Tās robežas nav skaidras, bet tomēr mēs visi esam tās ierobežoti. Tā ir kā tāda sistēma, un mēs cilvēki, esam tās daļa. Tajā mēs esam attiecībās viens ar otru, mēs sacenšamies tajā viens ar otru.

Vērtības kultūrā nemitīgi tiek pārbaudītas, apspriestas, mainītas un grozītas. Un lai gan šķiet pretējais, bet tā nav nekas statisks — tā nemitīgi mainās. Tā nemitīgi dodas kādā virzienā.

 

No vienas puses, mēs esam tie, kas rada kultūru, bet tik daudzos veidos, tieši kultūra ir tā, kas veido mūs. Mēs to veidojam, mēs to attaisnojam, mēs to pielabojam. Katru reizi, kad tu seko kultūras paražām, tu to atbalsti, uzturi un vairo. Bet katru reizi, kad tu to izaicini, kad apšaubi kādu paražu lietderīgumu, vai apstrīdi un dodies pretēji kādai vispārpieņemtai morālei, kuru nez kāpēc visi no tevis sagaida, tu to pa mazītiņām, pa kripatiņai, bet tomēr izmaini. Tā mums pašiem neapzinoties, esam tādā kā dialogā ar kultūru — kurā mēs paši esam tās veidotāji un tai pašā laikā tās produkti.

Bieži tā sajūta ir tāda, ka mēs esam tādā kā vienvirziena sarunā ar kultūru. Mēs jautājam, bet tūlītēju atbildi nesagaidām. Bet tie procesi kultūrā tiek uzturēti un virzīti caur cilvēku balsīm — arī caur absolūtu minoritāšu balsīm. Katra balss, pat tāda, kuru kāds momentāni nospiež, maina kultūras trajektoriju.

Kā jau Jēzus mūs brīdina šī rīta evaņģēlija tekstā, kultūra var izrādīties naidīga pret Kristietību. It sevišķi mūsdienās, kad Baznīca kļūst ar vien mazāk vajadzīga, it kā ar vien mazāk noderīga mūsu kultūrai. Mums ir jābūt gataviem, ka Baznīca tiks ar vien vairāk kultūras atstumta kādā atsevišķā tās nostūrī.

Bet Dieva vārds mums, kā Kristus miesai, arvien jautā kādu svarīgu jautājumu! Vai mēs gribam, būt noderīgi kultūrai? Vai mēs gribam, būt tie, kurus kultūra lieto?

 

Pa lielam, starp kultūru un Kristietību, Baznīcas vēsturē nekad nav bijušas ērtas attiecības. Tā tas ar vien izskatās, ka Kristus miesai uz zemes ir tik daudz ko zaudēt, nekā iegūt, šajā savienībā ar kultūru. Baznīcas vēsturē ir bijuši laiki, kad kādas konkrētas kultūras vadoši spēki ir izvēlējušās Kristietību, saviem savtīgajiem mērķiem. Arī pati Baznīca, vairākkārt ir iesaistījusies, un pati izraisījusi šādas savienības, kad tā tiek iekļauta kādā konkrētā kultūrā.

Bet lai kā arī būtu, Dieva vārdi mums ar vien atgādina — mums nav vajadzīga kultūras svētība, lai mēs būtu kristieši. Kultūrai nevajadzētu noteikt to, kādiem mums būtu jābūt, kā kristiešiem! To var izdarīt tikai Kristus, kura mācekļi mēs esam.

 

Lai arī tik daudzi vēl teiktu, ka mūsu valsts un kultūra ir būvēta uz Kristīgām vērtībām, tomēr mēs nevaram sagaidīt, ka tavs kaimiņš būs tāds kristietis kā tu, vai ka viņš pielūdz Dievu kā tu. Tu nevari sagaidīt, ka tu viņu ieraudzīsi svētdienas rītā baznīcā. Lai arī cik skaista neliktos Kristus savienība ar kādu kultūru, tomēr skepticismam pret kultūru draudzē nekad nedrīkst izzust.

Bet ko ir ļoti svarīgi saprast — Kristietība nav pret kultūru. Draudze vienmēr ir kultūrā — un tur, pasaulē, starp cilvēkiem tai ir jābūt! Tas rada milzīgu spriedzi starp kultūru un Kristu! Un lai cik tas neērti mums būtu — tai spriedzei ir jāpaliek. Mūsu uzdevums nav iestāties pret kultūru, bet gan nošķirt, kultūru no Kristus. Ir jānošķir, kas ir kultūra, un kas ir Kristus. Un tas ir ļoti svarīgi!

Ja kāds ir Latvietis, tas nenozīmē, ka viņš būs kristietis. Bet tas nenozīmē, ka Latvijas kultūra pati par sevi ir slikta, nebūt ne! Mūsu luteriskā baznīca un mūsu valsts, mūsu kultūra, ir divas atšķirīgas lietas.

 

Kultūrai lietojot vārdu “brīvība”, ir pateikts pilnīgi kaut kas cits, nekā Kristum lietojot vārdu “brīvība”. Kad kultūrā to lieto, tad tiek domāta brīvība no kādas citas dominējošas valsts vai kultūras, vai tiek domāta cilvēku izteikšanās, izpausmes brīvība; kad cilvēki netiek cenzēti vai kad tie nav kādas ideoloģijas apspiesti. Bet, kad Kristus lieto vārda brīvību, tad Viņš ar to domā pavisam ko citu! Un, starp citu, Kristietībā nav demokrātijas! Svētais Gars nodibināja Baznīcu virs zemes, kā absolūtu monarhiju – ar vienu Ķēniņu, vienu Kungu, kuru mēs katrā dievkalpojumā apliecinām kā Kungu Jēzu Kristu. Viņš ir tas, kas nosaka Kristietības un Baznīcas ideālus! Viņš ir tas, kas nosaka to, kādai ir jābūt kalpošanai Baznīcā! Tas ir pilnīgi kas cits, kā mūsdienu kultūra, kur nemitīgi notiek kādas izmaiņas! Kur mainās vērtības, idejas, domāšanas veids un, lai cik tas dīvaini nebūtu, — arī tāds jēdziens kā Patiesība, kultūrā ir kaut kas, kas nemitīgi mainās. Kad Dieva vārds lieto vārdu — brīvība, ir runa par pavisam ko citu!

Kultūrā vienmēr valda kādi likumi, lai ierobežotu cilvēka ļaunumu. Tajā katrs saņem to, ko tas ir pelnījis. Bet Kristietībā ikviens, kas tic uz Jēzu Kristu, saņem ko daudz, daudz labāku, kā tas ir pelnījis! Šajā grēcīgajā stāvoklī, mēs saņemam pilnību! Kā apustulis to raksta: “jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma.” (Rom.8:2)”

 

Tas par ko Pāvils raksta tajā grūti saprotamajā tekstā no Pāvila Vēstules romiešiem, ir tas, ka mēs esam brīvi no Likuma nosodījuma. Mēs esam brīvi no tās morāles, kas kultūrā nosoda ikvienu. Caur Evaņģēlija vārda uzklausīšanu, mēs saņemam neparastu brīvību! Ticībā uz šo Evaņģēlija vēsti, mēs līdz ar Kristu nomirstam morāles nosodījumam. Un mēs vairs neesam zem nosodījuma. Mēs esam brīvi no nosodījuma apziņas! Kristietībā esam brīvi no tiem kultūras tīkliem, kas saista katru sabiedrības locekli.

Un tas tieši tas ir galvenais nolūks, kāpēc Kristus draudze vēl pastāv šeit uz zemes – lai cilvēki savā grēcīgajā stāvoklī saņemtu Evaņģēlija atklāsmi, ka mēs esam brīvi, ka mūsu grēki ir piedoti. Un reiz ienākuši baznīcā, atdzinuši savu grēcīgo stāvokli, mēs iznākam no baznīcas atbrīvoti, bez pazudināšanas.

Bet tai pašā laikā, mēs esam daļa no kultūras. Iekšēji brīvi, mēs turpinām dzīvot šajā spriedzē ar ārējo pasauli mums apkārt, kas mūs saista ar kādiem noteiktiem, uzvedību regulējošiem tīkliem. Iekšēji atbrīvoti, tomēr ārēji likumam pakļauti. Kaut Dievs ir piedevis, tomēr cilvēkam kā kultūras daļai, ja tas ir paveicis kādu smagumu likuma pārkāpumu, tad tam ir jāizcieš ieslodzījums. Bet lai kāds būtu tas ieslodzījums, reiz iekšēji caur Kristu atbrīvots, ieslodzījums vairs nespēj cilvēku sagūstīt. Lai gan ārēji viņš ir ieslodzīts, tomēr iekšēji Kristus atbrīvots!

Neskatoties uz to, kāda tad ir tā mūsu kultūra, mums ir jāturpina sava misija, uz kuru Kristus mūs ir aicinājis. Vieniem tas nozīmē organizēt jaunu ietekmi uz esošo kultūru, iestājoties par kādām vērtībām. Citam tas nozīmē sludināt Evaņģēliju. Citam rūpēties par nespēcīgiem un apspiestiem. Vai arī kādā citā veidā, kā vien Kungs Kristus mūs ir aicinājis vairot Viņa valstību šeit uz zemes, caur to, ko Viņš pats katram ir devis.

Un galu galā, katra attiecības ar Dievu, ir starp katru kristieti, katru indivīdu, un Kristu, ārpus kultūras saitēm. Mūsu kultūra dod mums vietu, telpu, valodu, lai mēs varētu izdzīvot šīs attiecības ar Dievu, bet mēs nekad nedrīkstam tās sajaukt ar kultūru. Bet tā vietā vērst savu prātu uz Kristu, uz Viņa Valstību, kas arī rīt, Viņam kalpojot, ir mums tuvu klāt pienākusi. Gluži kā Jēzus teica: Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.”

 

Tad nu lai Dievs mūs visus uztur kā šīs Kristus valstības pilsoņus, un lai dod gudrību un izturību, izturēt to spriedzi, reizē esot šīs pasaules valstības un Debesu Valstības pilsoņiem.

Vienīgi Dievam, lai ir viss gods! Āmen!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: