Izlaist līdz saturam

Re-Formācija, jeb kad āmura klaudzienu skaļumu regulē pats Dievs

by uz Oktobris 31, 2020
Move over ladies, time for cute man things - aww

Jēzus Kristus apliecina: “… Es celšu Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.” (Mt 16:18)

1517. gada 31. oktobra vēlā vakarā askētiski tērpies vīrs soļoja pa jau tumst sākušajām Vitenbergas pilsētu. Pie pils baznīcas durvīm vīrs atritināja lielu aprakstīta papīra loksni un to sāka naglot pie baznīcas durvīm, visiem tik ierastā informācijas dēļa. Jau spēka pilnbrieda gadus sasniegušais vīrs bija Dr. Mārtiņš Luters, vietējās draudzes mācītājs, mūks, universitates profesors, savas gudrības un ticības dedzības dēļ iecienīts gan valdnieka galmā, gan arī draudzes vidū. Šo neparasto nodarbi viņš bija uzņēmies, lai nākamā rīta baznīcas uz valdnieka izstādīto svētlietu kolekciju nākošie apmeklētāji, pirms ieiešanas telpā, līdzās citām reklāmas un informatīvajām ziņām ieskatītos šajā lapā – Lutera sastādītajās 95 tēzēs. Vēlā rudens vakara dzestrajā gaisā lēni un ritmiski skanēja vientuļā āmura klaudzieni…

Šāda vai stipri līdzīga ilustrācija rodas daudzu vēstures pārzinātāju vai baznīcas cilvēku galvā, kad runa ir par Ticības atjaunošanas, jeb Reformācijas svētkiem. Jums nekad nav radušies bērnišķīgi jautājumi: “Cik tālu varēja dzirdēt Lutera āmura klaudzienus? Ko Reformācija nozīmē šeit un tagad?”

Jautājums, vai Dr. Mārtiņš Luters tiešām pienagloja 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm, ir bijis viens no 20. gs. Mārtiņa Lutera dzīves un darbības pētnieku visvairāk cilātajiem. Godīgi jāteic, nekad neesmu sapratis, kāpēc!? Pat, ja viņš nav tēzes pienaglojis, Mārtiņš Luters tās diskusijai baznīcā un universitātē bija sūtījis vienam adresātam, bet tās sasniedza daudzus. Pat mūsu mīļo Dzimteni, tolaik Livonijas konfederācijas sastāvdaļu, Lutera tēzes sasniedza ļoti, ļoti ātri. Kāpēc? Un atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir ļoti būtiska tā laika situācijas un arī mūsdienu konteksta izpratnei.

Godprātīgi pētnieki dažādās konfesijās atzīst, 1517. gadā kristietība Eiropā (latīniski varētu teikt – formācija) bija nonākusi tādā kā stagnācijā, turklāt, diezgan bēdīgā stagnācijā. Proti, it kā Eiropa bija kristīga, izņemot mūsdienu Balkānus, kur saimniekoja turki. Ārkārtīgi svarīgs ir tieši it kā, jo, par spīti kristīgās baznīcas visuresmei, daudz plašāk par kristīgu pieticību bija baznīcas hierarhijas uzpūstās bagātības un vara, daudz biežāk par kristīgu tikumu bija liekulība un izlaidība. Un vēl bēdīgāk, daudz vairāk par Dieva Atklāsmes – Vecās un Jaunās Derības Svēto Rakstu – uzklausīšanas un studijām, bija neziņa un neizpratne par vienkāršām Bībeles patiesībām. Kaut kam bija radikāli jāmainās, jo iepriekšējo gadsimtu gan individuāli, gan kolektīvi aizsāktās kristietības kustības bija lokālas. Turklāt, tas neietekmēja Eiropas baznīcas vispārēju atgriešanos pie Bībeles. Varbūt varētu teikt, ka kādi sāka šaubīties par to, vai tiešām elles vārti neuzvarēs Baznīcu. Formācijai vajadzēja atgriesties pie saviem pamatiem, formācijai prasījās Re-formācija.

Protams, Mārtiņš Luters bija tikai cilvēks. Viņš pats vēlāk atzina, ka Reformāciju veica Dievs, kamēr Luters ar savu draugu un domubiedru (Filipu vai Nikolasu, kā nu kurā stāstā) sēdēja pie alus glazes. Kaut kas no Mārtiņa Lutera darītā mūsdienās tiek kritizēts (šis tas pat pamatoti), kaut kas no Mārtiņa Lutera rakstītā mūsdienās vairs īsti neder. Tomēr lielais vairums der šodien, tas stiprina ticību, izglīto un iepriecina. Viens no vēsturē nereti izteiktiem Mārtiņa Lutera darbības raksturojumiem ir tieši par viņa slaveno tēžu [ne]pienaglošanu, ka Vitenbergā tēžu naglošanai izmantotā āmura klaudzieni bija dzirdāmi arī Romā. Un tā var notikt, kaut kas tik laikā untelpā ierobežots kā ābura klaudziens var skanēt daudz varenāk, ja tā skaļumu regulē Dievs. Šis bija tāds gadījums.

Mūsdienās vairs nedzīvojam kristīgā, bet postkristīgā Eiropā un pasaulē. Šķiet, nav vairs stagnatīvās un liekulības pilnas kristietības, un par kristiešiem sevi sauc vai viņiem pieskaita krietni maz. Tas, protams, nenozīmē, ka esošajiem kristiešiem viss būtu kārtībā, ir kristieši, kuri neuzvedas kā kristieši, vēl vairāk – ir kristieši, kuri ir pret to, ko raksta Bībele un vienmēr mācījusi Baznīca. Kādiem atkal varētu sākt likties, ka elles vārti lēnām ir pārņēmuši Baznīcu. Vai atkal nav tā, ka formācijai prasīt prasās Re-formācija? Tomēr, ja Jēzus saka, ka elles vārti Viņa Baznīcu neuzvarēs, tad tā arī būs, pat par spīti Viņa draudzes nepilnībai un grēkam, jo Baznīca nebalstās uz kristiešiem, bet uz Kristu. Tas ir arī drošais pamats. Vissvarīgākā lieta, varētu pat teikt – arvien nozīmīga re-formācija – ir Kristus draudzes apliecība par Baznīcas drošo pamatu – Kristu. Uz Kristu balstīta draudze nav elles varai uzvarāma ne Reformācijas laikā, nedz arī šodien.

Pēc 1517. gada vētrainajiem notikumiem Mārtiņa Lutera dzīve nekļuva mierīgāka. Bet Re-Formācija palika kā ļoti svarīgs notikums visas pasaules vēsturē. Protams, tas nebija Mārtiņa Lutera dēļ, jo viņš bija tikai cilvēks, tas bija un arvien ir Kristus un Viņa Patiesības dēļ.

Priecīgus Ticības atjaunošanas svētkus!

Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: