Izlaist līdz saturam

Kristiešu vienotības nedēļas pārdomas par Dr.M.Luteru un Baznīcas šķelšanu

by uz janvāris 21, 2021

Pat klišejiski skatoties uz kristietību, viens ir skaidrs – lielākā pasaules reliģija (vismaz uz papīra) ir tik dažāda, cik vien tas varētu būt iespējams. Mani kā luterāni gaužām maz uztrauc formas, struktūras un citu ārējo elementu atšķirības, bet pilnīgi citas nozīmes lieta ir mācības, būtības, jeb pamatuzskatu nevienprātība.

Senbaznīcā, balstoties uz Bībeli, ir skaidri definēts, ka kristietis (sk., Apd 11:26) var būt tikai tas, kurš apliecina Jēzu Kristu – Dievcilvēku (sk. 1Kor 12:3) un pasaules Glābēju (sk. Jņ 3:16). Katra liecība, kura vairās uzturēt šo vienkāršo patiesību, Dieva Trīsvienību un Pestītāja nopelnu, var būt gudra, populāra un patīkama, bet tā gluži vienkārši nevar būt kristīga, kā tas ir unitāriešu, mormoņu, Jehovas liecinieku, “skata pēc, jeb tradicionālo kristiešu” un citu it kā ar kristietību saistīto reliģisko grupu gadījumā. Un tomēr, kristietības ietvaros ir tik ievērojams klāsts daudz maz pamatojamu uzskatu variāciju arī tikai šīs pamatformulas kontekstā, ka var tikai pabrīnīties.

Visu dažādo kristiešu grupu ikdienu pagājušajā gadsimtā ir vairāk vai mazāk ietekmējusi ekumēniskā, jeb uz vienotu kristīgu baznīcu virzītā kustība. Dažām konfesijām un kristiešu grupām ekumēniskā kustība ir kā radīta – ja patīk skaisti vārdi ar grūti tveramu nozīmi un nav tik svarīgi precīzi teoloģiski definējumi. Jā, tad ekumenisms ir tieši īstā bāze, lai mudinātu uz vienību. Konfesijas, kurām aiz muguras ir gadu simtu un tūkstošu bibliskā un teoloģiskā pieredzes bagāža, bieži ir uzmanīgākas, pat piekasīgākas, un, manuprāt, tā ir pareizi.

Tomēr pamata vēlme ar vienprātības meklējumiem ir ārkārtīgi svarīga un ir katram kristietim kā viena Debesu Tēva radītam un Viņa Dēla atpirktam grēciniekam Svētā Gara spēkā ir nepieciešams meklēt kopsaucējus ar citiem kristiešiem, tā sacīt, būvēt tiltus. Tāpēc vēlos šī gada kristiešu vienprātības pārdomāšanas un pārrunāšanas refleksijai piedāvāt laiku pa laikam dzirdētu akcentu – vai kristīgās vēstures viena no ievērojamākajām personām – Dr.Mārtiņš Luters – ir Reformācijas laikā sašķēlis baznīcu? Tas ir interesants jautājums mums, luterāņiem, sarunā ar citām konfesijām. Bet, iespējams, tas varētu būt labs temats pārdomai (pašrefleksijai) arī vienam otram luterānim.

Vispirms, ko Raksti saka par Baznīcas šķelšanu? Kad mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, dzirdējis apustuļa Pētera, varētu sacīt – kristīgās, ticības pamatapliecību (par Jēzu Kristu – Dieva sūtītu Pestītāju, Mt 16:16), saviem apustuļiem apsolīja vienu ārkārtīgi svarīgu lietu: uz kristīgas ticības pamata (jeb akmens, grieķiski – petra) Jēzus cels savu baznīcu, “un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16:18). Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja pat “elles vārti” nevarēs uzveikt Kristus draudzi, tad tas nevar būt pa spēkam cilvēkam, pat ne tik vēsturiski nozīmīgam cilvēkam, kāds bija Dr.Mārtiņš Luters. Ja Dievcilvēks Jēzus Kristus ko sola, tad Viņš to pilda – pildīja vēsturē, arvien to dara, un pildīs līdz pat laiku galam, kā to apraksta pēdējā Jaunās Derības grāmata, Jāņa Atklāsme.

Kā Baznīcas vēsturē vienotu baznīcu šķēla? Ja Rakstos ir apliecināta droša paļāvība uz Kristus pasargājumu Viņa draudzei, jo Jēzus vārdi pastāv, kaut arī zeme un debess zustu (sk., Lk 21:33), tad būtu interesanti paskatīties, vai Baznīcas vēsturē vienoto kristīgo baznīcu kaut kas ir varējis ievērojami vājināt, kaut kas būtu varējis to šķelt. Ne jau pilnvērtīgi šķelt, jo, kā nupat minēts, tas cilvēkam nav pa spēkam, bet Kristus miesai radīt brūces, kā nereti kristiešu vienības dedzīgākie aizstāvji runā par dažādam šķelšanās iespējām. Tāda uzstādījuma apstiprinājumam pirmā un galvenā problēma ir tāda, ka Kristus draudze, Viņa miesa, jeb Baznīca, patiesībā, nekad nav bijusi pilnīgā strukturālā vai organizatoriskā vienībā. Proti, pats Kungs Kristus ir liecinājis (Jņ 10:16), ka Viņam nav tikai evaņģēlijos minētais ticīgo pulks, bet tas ir plašāks. Tātad, vēsts par Jēzu Svētā Gara spēkā ir darījusi par Kristus draudzi ļaudis, kuri nav vienā zināmā, acīm apskatāmā grupā, bet ir apslēpti cilvēka acīm. Un tā tas turpinājās arī vēlākā Baznīcas vēsturē – līdz viduslaikiem, nepastāvēja organizatoriski un citādi vienotas draudžu kopas, bet draudzes veidoja lielākas vai mazākas grupas, kuras noteica lietotā valoda, nelielas teoloģiskās nianses un ģeogrāfiskais ierobežojums. Sanāk, problēma ir ar tādas cilvēciski un socioloģiski “vienas un nedalāmas” baznīcas organizācijas pastāvību. Arvien kristieši visā kristīgās mācības izplatīšanas areālā ir bijuši vienoti ar ticības apliecību Pestītājam Kristum, nevis ar kādu cilvēcisku lielumu. Ar viduslaikiem ir novērojamas valstu un plašāku reģionu (reizēm, bijušo valstu robežās, kā tas, piemēram, bija pēc Romas impērijas sabrukuma) ietvaros jau veidojās cilvēciski redzamas struktūras, kuras galvenokārt veidojās kā valsts baznīcas. Bet arī tad, ārpus oficiālas baznīcas dažādu iemeslu dēļ pastāvēja lielākas un mazākas kristiešu grupas, kuras reizēm tika oficiālās baznīcas un valsts aparāta vajātas.

Ko tad Dr.M.Luters tādu sastrādāja? Lutera laikā Eiropā bija lielā baznīcas organizācija, kura it kā pārstāvēja kristietību, lai gan reizēm bija tā, ka šī pārstāvniecība bija vairāk politiski administratīva, no valsts varas pozīcijām. Un pastāvēja arī dažādas atšķirīgās grupas, gan valsts baznīcas ietvaros, gan arī ārpus tām. Tas šķitums, ka Eiropā visas baznīcas vienkopus tiek pārvaldītas no Romas bija gan valodu, gan arī dažādu valsts robežu nosacīts. Jo stiprāka bija vietējā centrālā valsts vara, jo mazāka bija konkrētās draudžu grupas saikne ar nosacīto baznīcas galvu pāvestu Romā. Piemēram, īsi pirms Lutera darbībās, Spānija nostiprinājās kā ļoti ietekmīga supervara, mūsdienu valodā sakot, lielvara, un viņas baznīca bija ļoti vāji saistīta ar Romu un citām baznīcām. Līdzīgi bija arī Anglijā, kur baznīca jau pirms Reformācijas bija gana autonoma. Varētu teikt, ka te jau mēs atrodam tādas kā atšķirtas, savrupas konfesijas. Protams, ja līdz Reformācijai, savrupība bija balstīta ģeogrāfiskos nosacījumos vai politikā, tad ar Reformāciju draudžu grupu savrupību ietekmēja arī labi izšķirami teoloģiskie jautājumi. Varētu teikt, ka Reformācijas laika konfesionālā nošķiršanās, praktiski, bija īpatna tajā jautājumā, ka baznīcu grupas vairs nebija saistītas ar Romu nodokļu ziņā. Tādā kontekstā, Lutera darbība, ja tā var teikt, ietekmēja vien naudas plūsmu, jo, balstoties kopējā vēsturē un Rietumu baznīcas tradicionālajās ticības apliecībās, vēl līdz pat Vestfāles miera līgumam (1648. g.), dažādas valsts baznīcu struktūras tika skatītas kā kristīgās baznīcas leģitīmas daļas (tolaik populārajā latīņu valodā tā arī sauktas – partes), nevis sašķelta Kristus draudze. Tā nu sanāk, ka pat Reformācijas laikā Lutera darbības iespaidā, nekādas šķelšanās nebūtu vērojamas. Protams, vēlākie gadsimti, īpaši ar Romas baznīcas politiski orientēto vēlmi atjaunot savu varu vai vēlākos gadsimtos radušos konfesiju vēlmi uzsvērt savu īpašumu, daudzviet nostiprināja uzskatu par to, ka kristīgā baznīca, to vērtējot pēc varas nesēja, ir sašķelta. Tomēr baznīca kā Kristus miesa nav un nevar būt sašķelta.

Mūsdienu ekumēniskā kustība sākās 20. gs. sākumā, kad draudzes un baznīcas vēlējās, viņu vārdiem, atjaunot sadalīto baznīcu. Protams, tas bija agrīnā globālisma ietekmēts, pat ar labiem nodomiem balstīts solis, bet pati šī aktivitāte izauga, nevis no nopietnas teoloģiskas sadarbības pieredzes, bet gan no sava laika vēlmes, pēc vienotas globālas apvienības, līdzīgas tolaik tik varenajai Britu impērijai vai kādai citai globālai supervarai.

Šo apskatu varētu turpināt arī mūsdienās, bet tas nav šī nelielā komentāra mērķis. Te bija nepieciešams atbildēt uz jautājumu par to, vai Luters sašķēla baznīcu, un, ceru, atbilde ir uzskatāma – to viņš nevarēja izdarīt bibliski, Baznīcas vēsturē nav bijusi cilvēciski un organizatoriski konstatējama vienota baznīca, tāpēc pat tikai pēc šī kritērija, Luters nevarēja neko sašķelt. Visbeidzot, jau pirms Lutera un Reformācijas, pastāvēja atsevišķas nelielas kristiešu kopienas, kuras nepiederēja lielajai valsts baznīcai, kuru daži uzdod par vienotas baznīcas ideālu, kā arī atsevišķas valstis, kuras bija tika autonomas, ka būtu uzskatāmas par konfesijām jau pirms Reformācijas. Atsevišķi būtu nepieciešams skatīt Lutera kā Baznīcas vienotāja darbību, jo uzsvars uz ticības apliecību, kuram ir atrodamas paralēles Bībelē un senbaznīcā, ir patiesais pamats, uz kura meklēt vienotību. Tomēr, tas – citai reizei.

Soli Deo gloria!

Komentējiet

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: