Izlaist līdz saturam

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 14.jūlijs

by

Mēs apliecinām, ka Dievs Tēvs ne tikai devis visu, kas mums ir un ko redzam, bet arī ik dienas sargā no katra ļaunuma un nelaimes, novērš jebkādas briesmas un negadījumus un dara to visu aiz tīras mīlestības un laipnības, bez mūsu nopelna – kā laipns, mīlošs Tēvs.

(Skat. LK II, 17.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 13.jūlijs

by

Ko nozīmē vārdi “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju”? Atbilde: es ticu, ka esmu Dieva radība, tas ir, ka Viņš man ir devis un bez mitas uztur miesu, dvēseli un dzīvību, lielus un mazus locekļus, visus jutekļus, prātu un saprašanu utt.; devis ēdienu un dzērienu, apģērbu, uzturu, sievu un bērnus, saimi, māju un saimniecību utt. Turklāt Viņš liek visām radībām man kalpot dzīves vajadzībās un nepieciešamībās: saulei, mēnesim un zvaigznēm debesīs, dienai un naktij, gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un visam, kas ir uz zemes: putniem, zivīm, zvēriem, labībai un visdažādākajiem augiem; tāpat Viņš devis visu, kas pieder pie miesīgiem un laicīgiem labumiem: labu valdību, mieru un drošību.

(Skat. LK II, 13-15.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 12.jūlijs

by

Ticības apliecība nav nekas cits kā kristiešu atbilde un apliecinājums, kas balstīts pirmajā bauslī. Ja mazam bērnam jautātu: “Mīļais bērns, kāds ir tavs Dievs? Ko tu par Viņu zini?” Tad viņš varētu atbildēt: “Mans Dievs ir: pirmām kārtām Tēvs, kas radījis debesis un zemi. Vienīgi Viņu es uzskatu par Dievu, jo nav neviena cita, kas varētu radīt debesis un zemi.”

(Skat. LK II, 10-11.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 11.jūlijs

by

Pirmais artikuls – par Dievu Tēvu – paskaidro radīšanu; otrais – par Dēlu – paskaidro pestīšanu; trešais – par Svēto Garu – paskaidro svētdarīšanu. Ticības apliecību varētu visīsāk izteikt vārdos: es ticu uz Dievu Tēvu, kas mani radījis; es ticu uz Dievu Dēlu, kas mani pestījis; es ticu uz Svēto Garu, kas dara mani svētu. Viens Dievs un viena ticība, bet trīs personas, tādēļ arī trīs artikuli jeb apliecības.

(Skat. LK II, 6-7.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 10.jūlijs

by

Ja mēs paši saviem spēkiem varētu turēt baušļus, tad mums nekas vairāk nebūtu vajadzīgs – ne ticība, ne lūgšana “Mūsu Tēvs”.

(Skat. LK II, 3.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 9.jūlijs

by

Dievs prasa, lai visi baušļi tiktu pildīti ar tādu sirdi, kas vienīgi Dievu bīstas un tur acu priekšā, un šādā bijībā pamet visu, kas ir pret Viņa gribu, lai Viņu nesadusmotu, bet Viņam vien uzticas un Viņam par prieku dara, ko Viņš grib, mūs kā Tēvs uzrunādams un dāvādams Savu žēlastību un visu labo.

(Skat. LK I, 323.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 8.jūlijs

by

Tas, ka mācītājs stāv zeltītā tērpā vai arī kāds lajs visu dienu baznīcā tup uz ceļiem, tiek saukts par lielisku darbu, ko nespēj vien beigt slavēt. Bet tam, ka nabadzīga kalpone kopj mazu bērnu un uzticīgi dara to, kas pavēlēts, tie nepiešķir nekādu nozīmi. Citādi – kas tad mūkiem un mūķenēm būtu meklējams klosteros?

(Skat. LK I, 314.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 7.jūlijs

by

Dievs grib novērst cēloni un sakni, no kā rodas viss, ar ko tiek kaitēts tuvākajam. To Viņš arī skaidri pateicis ar vārdiem: “Tev nebūs iekārot.” Jo Dievs vispirms grib, lai sirds būtu šķīsta, ko gan mēs nespējam sasniegt, kamēr vien šeit dzīvojam. Tātad šis bauslis, tāpat kā visi pārējie, mūs nemitīgi apsūdz un rāda, cik taisni mēs patiesībā esam Dieva priekšā.

(Skat. LK I, 310.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 6.jūlijs

by

Īpaši lielisks, cēls tikums ir, ja kāds visu, ko dzird par savu tuvāko (ja vien tas nav visiem zināms ļaunums), var labi iztulkot, izskaidrot vai vismaz par labu turēt, pretstatā indīgajām mēlēm, kuras cītīgi pūlas kaut ko uzost un notvert, to visļaunāk izskaidrot un sagrozīt, lai nopeltu tuvāko, kā tas tagad it īpaši notiek ar Dieva vārdu un tā sludinātājiem.

(Skat. LK I, 289.)

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 5.jūlijs

by

Nepatiesa liecība ir viss, ko nevar pierādīt, kā pienākas, tādēļ viss, kas nav atklāts ar pietiekamiem pierādījumiem, nav nevienam jāatklāj, nedz jāstāsta kā patiesība.

(Skat. LK I, 271-272.)